Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Salocījusi vēstuli, mis Peregrīne ielika to aploksnē, un man šķita, ka pār viņu nolaižas tumšs padebesis.

Viņš no mums aizgājis, vai ne?

Es pamāju ar galvu. Aprauti izstāstīju visu, kas notika, proti, par policistiem, kas bija izvirzījuši savu versiju, kurai pēc ilgām pārrunām ari pats sāku ticēt. Lai nesāktu raudāt, stāstīju tikai galveno: ka vectēvs dzīvoja pilsētas nomalē, gandrīz laukos, un pēc lielā sausuma meži bija pilni ar izsalkušiem, izmisušiem zvēriem; ka vectēvs dzīvoja neīstajā vietā un neīstajā laikā.

Mums nevajadzēja ļaut viņam dzīvot vienam, es paskaidroju, bet jūs jau pati teicāt, ka viņš bija stūrgalvīgs.

Tas mani biedēja, mis Peregrīne piekrītoši sacīja. Es jau brīdināju, lai nebrauc projām. Viņa stingri saņēma dūrē adāmadatas, it kā apsvērdama, kam iedurt. Un beigās viņš lika nabaga mazdēlam drausmīgo vēsti paziņot mums.

Labi sapratu mis Peregrlnes dusmas. Pats jutos tāpat. Lūkoju viņu mierināt, uzskaitīdams visas puspatiesības, kuras pagājušajā rudenī, manas dzīves melnākajos brīžos, vecāki un dakteris Golans bija sacījuši:Vectēvam jau bija laiks aiziet. Viņš bija vientuļš. Vecmamma nomira pirms daudziem gadiem, un prāts viņam vairs īsti nedarbojās. Viņš bija aizmāršīgs, visu ko jauca. Tāpēc jau arī viņš aizgāja uz mežu.

Mis Peregrīne bēdīgi pamāja ar galvu.

Abe padevās vecumam.

Zināmā mērā vectēvam paveicās. Ātri un bez nīkuļošanas. Nevajadzēja mēnešiem ilgi gulēt slimnīcā, pieslēgtam pie sistēmas.

Tās, protams, bija muļķības, jo vectēva nāve bija bezjēdzīga un neģēlīga, taču, manuprāt, tādi vārdi mūs abus mazliet nomierināja.

Nolikusi rokdarbu, mis Peregrīne piecēlās un aizkliboja līdz logam. Stīvā, neveiklā gaitā, it kā viena kāja viņai būtu īsāka par otru.

Mis Peregrīne lūkojās pagalmā, kur spēlējās bērni.

Viņiem tas nav jādzird, viņa sacīja. Vismaz pagaidām ne. Tāda vēsts visus sarūgtinātu.

Skaidrs. Jūs jau zināt labāk.

Mis Peregrīne klusēdama bridi stāvēja pie loga ar trīcošiem pleciem. Kad beigās viņa pagrieza seju pret mani, tajā atkal bija līdzsvarota, lietišķa izteiksme.

Labi, mister Portmen, direktore možā balsī turpināja, manuprāt, esmu jūs pienācīgi iztaujājusi. Jums ari noteikti ir jautājumi.

Ap tūkstoti, ne vairāk.

Izvilkusi no kabatas pulksteni, viņa padomāja.

Pirms vakariņām mums ir brīvs laiciņš. Ceru, ka spēšu jūs pietiekami apgaismot.

Apklususi mis Peregrīne pielieca galvu. Pēc tam viņa aprautā solī devās uz durvīm, atrāva tās vaļā un pieķēra aiz sliekšņa sakņupušu Emmu ar sarkanu, asaru izraibinātu seju. Viņa bija dzirdējusi visu sarunu.

Mis Blūma? Jūs noklausījāties?

Emma uzslējās kājās, nespēdama apvaldīt šņukstu.

Pieklājīgi cilvēki nenoklausās sarunas, kas nav paredzētas…

Taču Emma jau skrēja projām, un mis Peregrīne, rūgti nopūtusies, aprāvās.

Diez kas nav. Baidos, ka viņa pret jūsu vectēvu nebija vienaldzīga.

Es jau manīju, piebildu. Kāpēc? Vai viņi bija…?

Kad Ābrahams devās karā, viņš salauza visu sirdis, bet vissmagāk cieta mis Blūma. Jā, viņi viens otru dievināja, bija mīļākie, pārītis.

Pamazām sāku atskārst, kāpēc Emma negribēja man ticēt, -droši vien saprata, ka esmu ieradies ar sliktu vēsti par vectēvu.

Mis Peregrīne sasita plaukstas, it kā pārtraukdama burvestību.

Labi, lai paliek, viņa teica, tāpat jau nevaram neko mainīt.

Sekoju mis Peregrinei uz kāpņu pusi. Viņa devās augšup ar drūmu nolemtību, turēdamās ar abām rokām pie margām, pārnesdama augumu no viena pakāpiena un otru, atteikdamās no palīdzības. Kad sasniedzām kāpņu laukumu, direktore pagriezās uz gaiteni un beigās uz bibliotēku. Šobrīd tā izskatījās kā īsta klase: solu rindas, vienā stūrī tāfele, tīri noslaucītas grāmatas, kārtīgi saliktas plauktos. Mis Peregrīne pamāja uz solu:

Apsēdieties!

Ielocījos solā, tikmēr viņa, nostājusies klases priekšā, mani pētīja.

Atļaujiet jūs aši iepazīstināt ar pašu ābeci. Manuprāt, tā spēs atbildēt uz lielu daļu jūsu jautājumu.

Klausos.

Cilvēku sugu kopums ir daudzveidīgāks, nekā vairums spēj iedomāties, viņa iesāka. īstāHomo sapiens taksonomija ir noslēpums, kuru zina tikai retais, un jūs tagad būsiet viens no viņiem. Pamatā ir vienkārša dihotomija: dzīvelnieki lauvas tiesa parastās tautas, kas veido cilvēces lielāko slāni, bet ir ari slēpts atzars crypto sapiens, ja vēlaties, tā sauktie sindrigasti jeb īpašie gari, runājot manu senču trauslajā valodā. Jūs jau noteikti būsiet uzminējis, ka mēs piederam pie otrās grupas.

Māju ar galvu, it kā saprazdams, lai gan nespēju izsekot viņas domu gaitai. Cerēdams kaut cik palēnināt lekciju, uzdevu jautājumu.

Bet kāpēc cilvēki par jums neko nezina? Vai jūs tādi esat vienīgie?