Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Pusdienas man iespiedās atmiņā kā izplūduši vārdi un sejas, no kurām daudzas atcerējos no fotoattēliem un sen dzirdētajiem vectēva aprakstiem. Kad iegāju ēdamistabā, bērni, kas skaļi klaigāja, ieņemot vietas pie garā galda, pamira un skatījās uz mani. Laikam jau pusdienās viņiem reti kad bija viesi. Mis Peregrīne, kas jau sēdēja galda galā, piecēlās un, izmantodama pēkšņo klusumu, stādīja mani visiem priekšā.

Tie, kuriem vēl nav bijis tas prieks, lūdzu, iepazīstieties, -viņa paziņoja, ar Ābrahama mazdēlu Džeikobu. Viņš ir mūsu goda viesis, mērojis tālu ceļu. Ceru, ka jūs piedienīgi pret viņu izturēsieties.

Pēc tam direktore norādīja uz visiem bērniem pēc kārtas, nosaukdama viņu vārdus, no kuriem lielu daļu uzreiz aizmirsu, kā gadās satraukuma brīdī. Pēc iepazīšanās sekoja jautājumu krusa, kuru mis Peregrīne meistarīgi un zibenīgi atvairīja.

Vai Džeikobs paliks pie mums?

Par to man nekas nav zināms.

Kur ir Abe?

Abe rosīgi darbojas Amerikā.

Kāpēc Džeikobs uzvilcis Viktora bikses?

Viktoram tās vairs nav vajadzīgas, un mistera Portmena bikses nodotas mazgāšanā.

Ko Abe dara Amerikā?

Dzirdot šo jautājumu, ieraudzīju Emmu, kas nikni raudzījās no stūra un tad pēkšņi piecēlās un izgāja laukā no istabas. Pārējie, acīmredzot pieraduši pie viņas mainīgā garastāvokļa, nepievērsa tam uzmanību.

Nav svarīgi, ko Abe tur dara! mis Peregrīne atcirta.

Kad viņš atgriezīsies?

Tas ari nav svarīgi. Bet tagad ēdīsim!

Visi trokšņaini apsēdās. Domādams, ka esmu atradis brīvu krēslu, gribēju uz tā piemesties, bet tad jutu, ka man kājā ieduras dakšiņa.

Atvainojos! atskanēja Milarda balss.

Taču mis Peregrīne viņā daudz neklausījās, bet lika iet un apģērbties.

Cik reižu man jums jāsaka, mis Peregrīne sauca nopakaļ, ka pieklājīgi cilvēki kaili nevakariņo!

Parādījās bērni, virtuves dežuranti, nesdami paplātes ar ēdamo, kas bija apsegts ar spīdīgiem sudraba vākiem, tā ka nevarēja redzēt saturu, liekot visiem degt ziņkārībā, kas būs jāēd.

Gumijas šļaukas! iesaucās kāds zēns.

Sālīti kaķēni un ciršļu aknas! auroja otrs, un mazākie bērni sāka rīstīties.

Kad vāki beidzot tika nocelti, atklājās karaliska maltīte: zoss cepetis burvīgi dzeltenbrūnā krāsā, vesels lasis un vesela menca, izdaiļoti ar citroniem, svaigām dillēm un kūstošām sviesta piciņām; gliemežu sautējums, ceptu dārzeņu šķēles, vēl karstas maizes rikas, pa taisno no krāsns, visvisādas želejas un mērces svešādas, bet izskatījās gardas. Tas viss kārdinoši spīdēja gāzes lampu gaismā. Bezgala atšķirīgi no taukainajiem nenosakāmas izcelsmes sautējumiem, kas spriedās man rīklē Priesteru alā. Nebiju ēdis kopš brokastīm un tagad neveikli ķēros pie maltītes.

Nebūtu jābrīnās, ka īpatniem bērniem ir īpatni ēšanas paradumi, tāpēc, cilājot dakšiņu ar ēdamo, zaglīgi skatījos uz visām pusēm.

Lidojošo meiteni Oliviju vajadzēja piesprādzēt pie krēsla, kas bija pieskrūvēts pie grīdas, lai viņa neplivinātos pie griestiem. Lai pasargātu citus no bitēm, Hjū, kura vēderā tās dzīvoja, ēda zem liela moskītu tikla pie atsevišķa galdiņa stūri. Klēra, lellei līdzīgā meitene ar dabiskām zelta matu cirtām, sēdēja blakus mis Peregrinei un neņēma mutē ne kumosa.

Vai tev tiešām negribas ēst? es pajautāju.

Klēra ar mums kopā neēd, Hjū bez prasīšanas atbildēja, un viņam no mutes izspruka bite. Kautrējas.

Nav taisnība! Klēra uzmeta viņam niknu skatienu.

-Jā? Nu tad kaut ko ieēd!

Pie mums neviens nekautrējas par savām spējām! mis Peregrīne sacīja, tomēr mis Densmore dod priekšroku maltītei vienatnē. Vai tā ir, mis Densmore?

Klēra skatījās tukšumā, droši vien gribēdama, lai visa viņai veltītā uzmanība izgaist.

Klērai mute ir otrā pusē, paskaidroja Milards, kas sēdēja man blakus baložpelēkā žaketē (neko citu viņš uzģērbis nebija).

Kā, lūdzu?

Uz priekšu, parādi viņam! kāds iesaucās.

Necik ilgi, un jau visi pieprasīja, lai Klēra kaut ko ieēd. Beigās viņa tāpēc vien, lai apklusinātu pārējos, padevās.

Klērai pasniedza šķīvi ar zoss kāju. Sagriezusies krēslā otrādi, viņa ieķērās roku balstos un, atliekusies atpakaļ, ar pakausi pieliecās pie šķīvja. Skaidri dzirdēju šmakstināšanu, un, kad viņa atkal pacēla galvu, no zoss kājas bija pazudis pamatīgs gabals. Zem viņas zelta matiem slēpās žokļi ar asiem zobiem. Pēkšņi sapratu, kāpēc mis Peregrines albumā bija divi Klēras fotoportreti: vienā bija viņas smalkā, daiļā seja, bet otrā matu cirtas, kas tik sekmīgi apslēpa muti galvas otrā pusē.

Pastiepusies uz priekšu, Klēra sakrustoja rokas, aizkaitināta, ka ļāvusies pierunāties uz tik pazemojošu izrādi. Viņa sēdēja klusēdama; tikmēr pārējie apbēra mani ar jautājumiem. Pēc tam kad mis Peregrīne bija ignorējusi vēl vairākus jautājumus par manu vectēvu, bērni pievērsās citiem tematiem. Jo sevišķi viņus interesēja dzīve divdesmit pirmajā gadsimtā.

Kāda lidojošā mašīna jums pieder? prasīja zēns ar pūtītēm klātu seju (vārdā Horācijs, tumšā uzvalkā, kurā viņš izskatījās pēc bēru nama mācekļa).

Nekāda, es atbildēju, vismaz pagaidām.

Vai uz Mēness jau ir uzceltas pilsētas? cerīgi pajautāja cits zēns.