Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Bērni cits pēc cita devās projām. Domāju, ka atgriezīsimies mājā, taču visi gāja garām ārdurvīm uz pagalma malu.

Kur jūs ejat? pajautāju diviem bērniem, kas vēl bija maskās.

Viņi neatbildēja, tomēr, laikam juzdami manas bažas, viegli saņēma mani aiz rokas un veda pie pārējiem. Nogriezāmies gar mājas stūri pagalma pusē, kur visi jau stāvēja pie milzīga krūma (šis krūms nebija izveidots kā mistiska būtne, bet gan kā zālē atlaidies cilvēks, kas ar vienu roku bija atspiedies pret zemi, bet ar otru rādīja uz debesīm). Tikai mirkli vēlāk apķēros, ka tas ir Siksta kapelas Mikelandželo freskasĀdams atveidojums no zariem un lapām. Ņemot vērā izmantoto materiālu, tiešām iespaidīgi. Man šķita, ka redzu pat Ādama rāmo seju, kurā acu vietā ziedēja divas gardēnijas.

Tuvumā stāvēja meitene ar mežonīgajiem matiem. Puķainā kleitā, uz kuras bija tik daudz ielāpu, ka tā atgādināja skotu bruncīšus. Piegāju klāt, norādīju uz Ādamu un pajautāju:

Tavs darbs?

Meitene pamāja ar galvu.

Bet kā?

Viņa pieliecās un paturēja virs zemes roku. Jau pēc dažām sekundēm zāle sāka locīdamās stiepties plaukstas formā, līdz beigās tai pieskārās.

Tas taču ir trakums! es brīnījos.

Neko vairāk nespēju pateikt.

Kāds mani ar saucienu apklusināja. Izstiepuši kaklus, bērni nerunādami māja uz debesu pamali. Pametu skatienu augšup, taču redzēju tikai dūmu mākoņus, no kuriem atspīdēja mirgojoši oranža uguns.

Bet tad gaisu pāršķēla lidmašīnas rēkoņa, nākdama arvien tuvāk. Mani sagrāba panika.Nakts, kurā viņi tika nonāvēti. Ne nakts, bet liktenīgais brīdis. Varbūt bērni mira katru vakaru, bet vēlāk cilpā augšāmcēlās, un, tāpat kā Sīzifs katru ritu sāka velt akmeni, ari viņiem bija lemts katru vakaru uzsprāgt gaisā, bet nākamrit tikt salipinātiem atpakaļ. Un tā mūžīgi?

No mākoņiem atrāvās mazs, pelēks punkts un brāzās uz mūsu pusi. Izskatījās pēc akmens, bet akmeņi jau krītot nesvelpj.

Skrien, trusi, skrien, trusi, skrien! Es skrietu, bet nebija vairs laika, atlika tikai kliegt un krist zemē, meklējot glābiņu. Nogāzos zālē, ar rokām apķēris galvu, neko citu nepatapdams.

Sakodis zobus, aizvēru acis un aizturēju elpu, taču apdullinošais sprādziens, uz kuru biju sagatavojies, izpalika: visapkārt valdīja miers un klusums. Rēcošie dzinēji pēkšņi apklusa, bumbas nesvilpa, šāviņi tālumā nesprāga. Tā vien šķita, ka pasauli kāds padarījis mēmu.

Varbūt biju jau miris?

Noņēmis no galvas rokas, lēni pametu skatienu sev aiz muguras. Vēja šūpotie koki bija sastinguši kustībā. Debesis atgādināja fotoattēlā notvertas liesmas, kas laiza mākoņu vālu. Acu priekšā gaisā karājās lietus lāses. Bērnu bariņa vidū kā mistiska rituāla objekts bija sastingusi aviobumba, ar galu pieskardamās Ādama pastieptajam pirkstam.

Un tad, tikpat kā skatoties filmu, čirkstot projektoram, man priekšā izpletās karsts, žilbinoši balts zieds, kas pletās plašumā

un beigās aprija visu pasauli.

* * *

Atguvies dzirdēju smieklus. Visaptverošais baltums izgaisa, un es ieraudzīju, ka visi stāv pie Ādama tāpat kā pirmīt, vienīgi nebija nekādas vācu bumbas: bija mierīga nakts, un vienīgā gaisma skaidrajās debesīs nāca no pilnmēness. Virs manis parādījās mis Peregrīne un pasniedza roku. To satvēris, es apstulbis uzslējos augšā.

Lūdzu, pieņemiet manu atvainošanos, viņa sacīja. Man vajadzēja jūs labāk sagatavot.

Direktore nespēja slēpt smaidu, tāpat kā bērni, kas sāka raut nost maskas. Biju pārliecināts, ka esmu izmuļķots.

Jutos apreibis, kā izjucis.

Laikam būs jāiet nakšņot uz mājām, teicu mis Peregrīnei.

Mans tētis uztrauksies. Un tad aši piebildu: Es tačuvaru iet mājās, vai ne?

Protams, viņa atbildēja un tad klusi pajautāja, kurš gribēs mani pavadīt uz akmeņu krāvumu.

Man par pārsteigumu, pieteicās Emma. Mis Peregrine šķita apmierināta.

Vai jūs par viņu nešaubāties? pačukstēju direktorei.

Pirms dažām stundām viņa bija gatava pārgriezt man rīkli.

Mis Blūma varbūt ātri iekarst, tomēr ir viena no manām uzticamākajām audzēknēm, mis Peregrine atbildēja. Turklāt jūs, iespējams, varēsiet šo to parunāt bez ziņkārīgu ausu klātbūtnes.

Pēc piecām minūtēm abi devāmies ceļā, vienīgi šoreiz biju brīvām rokām un Emma nebikstlja man mugurā ar nazi. Daži mazākie bērni pavadīja mūs līdz pagalma galam. Viņi gribēja zināt, vai rit atnākšu. Ne pārāk pārliecinoši apsolīju, tikai ar pūlēm spēdams aptvert notiekošo, kur nu vēl domāt par rītdienu.

Tumšajā mežā iegājām divatā. Kad mums aiz muguras pazuda māja, Emma pacēla delnu, pagrieza to augšup, pakustināja locītavu, un virs viņas pirkstiem iedegās mazītiņa uguns bumbiņa. Viņa turēja to kā viesmīle paplāti, apgaismodama mums ceļu, un kokos krita mūsu ēnas.

Vai teicu tev, ka tas ir baigi vēsi? es pārtraucu klusumu, kas ar katru mirkli kļuva nepatīkamāks.

Nemaz nav vēsi, viņa atbildēja, pievilkdama uguni tuvāk, lai es justu starojošo siltumu. Sarāvies atkāpos dažus soļus.

Es domāju kaut ko citu: baigi vēsi, ka tu tā vari.

Ja tu runātu pareizi, es būtu sapratusi, viņa atcirta un apstājās.

Skatījāmies viens otrā no droša attāluma.