Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Zvanīja dakteris Golans.

Gribēju pasūtīt viņu kopā ar tēti bekot, taču zināju, ka šoreiz jāizturas stratēģiski. Ja es pasūtītu Golanu pie velna, ceļojumam būtu pielikts punkts. Es taču nevarēju braukt projām, kad beidzot pavērās iespēja uzzināt kaut ko par brīnumbērniem. Beigās nolēmis būt atsaucīgs, visu izstāstīju vienīgi par bērniem cilpā ne -, cenzdamies runāt tā, it kā jau būtu sācis domāt, ka nedz mājā, nedz manā vectēvā nav nekā īpaša. Vārdu sakot, maza konsultācija pa telefonu.

Ceru, ka nesakāt man to, ko, jūsuprāt, vēlos dzirdēt, -dakteris Golans atbildēja. Nu jau izklausījās pēc viņa parastās runāšanas. Varbūt aizbraukt un jūs izmeklēt? Man pašam arī derētu īss atvaļinājums. Ko teiksiet?

Lūdzu, pasakiet, ka jokojat, domās diedelēju.

Ar mani viss kārtībā. Patiešām, es sacīju.

Neuztraucieties, Džeikob, es jau tikai pajokoju, lai gan Dievs vien zina, cik ļoti man derētu izrauties no kabineta. Atklāti sakot, es jums ticu. Pēc balss saprotu, ka viss kārtībā. Bet jūsu tēvam jau pateicu, ka vislabākais ir ļaut jums brīvi paelpot, lai varat sakārtot domas.

Tiešām?

Pārāk ilgi esat bijis vecāku un manā uzraudzībā. Zināmā mirklī rodas pretējs efekts.

Es augstu vērtēju jūsu vārdus!

Ārsts teica vēl kaut ko, bet to es nesaklausīju, jo vada otrā galā atskanēja skaļi trokšņi.

Grūti jūs saklausīt, es sacīju. Vai esat lielveikalā?

Lidostā, viņš atbildēja. Atbraucu pretī māsai. Kā jau teicu galvenais, baudiet dzīvi! Pētiet un ne par ko neuztraucieties! Drīz tiksimies, vai ne?

Vēlreiz paldies, doktor G.

Nolicis klausuli, jutu sirdsapziņas pārmetumus, ka agrāk biju vilcis viņu uz zoba. Nu jau otro reizi ārsts iestājās par mani, kad miesīgie vecāki man neticēja.

Tētis bāra otrā galā sūca alu. Ejot uz kāpnēm, apstājos pie viņa galdiņa.

Kas attiecas uz rītdienu… es iesāku.

Droši vien darīsi, ko gribēsi.

Tiešām?

Tētis dusmīgi paraustīja plecus.

Ārsta rīkojums.

Līdz pusdienām būšu atpakaļ. Apsolu.

Tētis tikai pamāja ar galvu. Atstājis viņu bārā, devos gulēt.

Laižoties miegā, manas domas aizpeldēja pie īpatnajiem bērniem un pirmā jautājuma mis Peregrīnei, kad viņa mūs sapazīstināja:Vai Džeikobs paliks pie mums? Tobrīd domāju, ka nekādā gadījumā. Bet kāpēc gan ne? Ja neatgriezīšos pie ģimenes, ko es galu galā zaudēšu? Iedomājos vēsās, cietoksnim līdzīgās mājas, pilsētu, kurā nav draugu, tikai ļaunas atmiņas; iedomājos pelēko, necilo dzīvīti, kas mani sagaida nākotnē. Apķēros, ka līdz šim man nebija ienācis prātā no tās atteikties.

SESTĀ NODAĻA

Rits atnāca ar lietu, vēju un miglu nomācošs laiks, un grūti bija noticēt, ka iepriekšējā diena nav bijusi tikai savāds, brīnumains sapnis. Kā vilks aprijis brokastis, pateicu tētim, ka dodos pastaigā. Viņš paskatījās tā, it kā es būtu nojūdzies.

Tādā paskatā? Uz kurieni?

Uz tikšanos ar… nedomādams iesāku.

Pēc tam, lai jauktu pēdas, pacentos iestūķēt mutē vēl vienu kumosu. Taču bija jau par vēlu: tētis bija dzirdējis.

Ar ko satikties? Ceru, ka ne jau ar tiem repa jefiņiem.

Lai tiktu laukā no bedres, atlika tikai rakt dziļāk.

Nē, tu viņus diez vai esi redzējis. Viņi dzīvo salas otrā galā… jā, un…

Tiešām? Cik zinu, tur neviens nedzīvo.

Jā, tikai daži. Aitkopji un tamlīdzīgi. Starp citu, forši cilvēki, pavadīja mani līdz pašām mājām.

Draugi un drošība: pret tādiem argumentiem taču tētis nevarēja iebilst.

Es labprāt ar viņiem iepazītos, viņš paziņoja, izlikdamies bargs.

Tētis bieži uzvilka masku, tēlodams iejūtīgu, nebūt ne bezjēdzīgu papuclti, par kādu es laikam sapņoju.

Bet protams. Šodien gan norunājām satikties tur, varbūt tad citā reizē.

Tētis pamāja ar galvu un paņēma kumosu no brokastu šķīvja.

Tā ka pusdienās būtu atpakaļ! viņš piekodināja.

Kā bankā!

Uz purvu vārda tiešā nozīmē skrēju. Laipodams starp mēsliem, centos atcerēties gandrīz vai neredzamās zāles kušķu saliņas, kuras iedama parasti izmantoja Emma. Visu laiku uztraucos, ka beigās ieraudzīšu tikai lietus lāses un sagrautu māju. Tāpēc atviegloti nopūtos, kad, izgājis no akmeņu krāvuma, ieraudzīju 1940. gada trešo septembri tieši tādu pašu, kādu atstāju: siltu, saulainu, skaidru dienu, debesis uzticami zilā krāsā, mākoņus nomierinoši pazīstamos veidolos. Vēl labāk Emma mani jau gaidīja, sēdēdama pie kalna un mezdama purvā oļus.

īsti laikā! pielēkusi kājās, viņa iesaucās. Ejam, visi tevi jau gaida.

Tiešām?

Jā-ā. Nepacietīgi iepletusi acis, viņa saņēma mani aiz rokas un vilka projām.

Degu satraukumā ne tikai Emmas pieskāriena dēļ, bet ari domājot par dienu, kas solīja bezgalīgas iespējas. Lai gan miljons dažādos sastingušos sīkumos tā būs tāda pati kā vakar uzpūtis tā pati brāzma, lūzis tie paši koki, tomēr redzēšu ari kaut ko jaunu. Un kur nu vēl īpatnie bērni! Dīvainās, mazās paradīzes dievi, un es viņu viesis.