Ar viediem sapņiem. Naktīs viņš bieži murgo, un satraucošā kārtā sapņi bieži piepildās.
Cik bieži? Un cik lielā mērā?
Pajautā viņam pats!
Diemžēl Horācijs nebija noskaņots izklaidei ar maniem jautājumiem, tāpēc atliku sarunu uz citu reizi.
Kad tuvojāmies pilsētai, aptinu ap vidu dvieli, bet otru uzmetu plecos. Gluži par telepātiju es to nesauktu, taču vienā ziņā Horācijam bija taisnība: neviens mani nepazina. Kad gājām pa galveno taku, mūs pavadīja viens otrs izbrīnīts skatiens, taču ar to arī viss beidzās. Mierīgi pagājām garām pat resnajam vecim, kas bārā manis dēļ bija sacēlis traci. Viņš pie tabakas veikala uzpildīja pīpi, gvelzdams par politiku sievietei, kas viņā lāgā neklausījās. Ejot garām, nespēju nepaskatīties. Resnais palūkojās pretī, un nekas neliecināja, ka viņš būtu mani pazinis.
11 vien šķita, ka pilsētā notiek tas pats, kas vakar. Ievēroju pajūgu, kas atkal mežonīgi dragāja pa ceļu, aizmugures ritenim buksējot granti. Tā pati sieviete stāvēja rindā pie akas, bet kāds vīrs darvoja laivas dibenu, neticis tālāk kā pirms divdesmit četrām stundām. Gandrīz vai gaidīju, ka sāksies mana dubultā
Jums nu gan daudz jāzina, es sacīju. Tāpat kā vakar par lidmašīnu un zirgu pajūgu.
Visu zina tikai Milards, Hjū atbildēja.
Tik tiešām. Milards piekrītoši pamāja. Ja nopietni, mans apkopojums pasaulē pirmā izsmeļošā informācija par vienu dienu pilsētas dzīvē no katra cilvēka pozīcijām -jau ir pusē. Esmu fiksējis katru darbību, sarunu un skaņu, kas attiecas uz Kērnholmas simt piecdesmit deviņiem cilvēkiem un trīsdesmit deviņiem dzīvniekiem, minūti pēc minūtes, no saullēkta līdz saulrietam.
Neticami, es izdvesu.
Nevaru tev nepiekrist, Milards atbildēja. Nieka divdesmit septiņos gados esmu novērojis jau pusi dzīvnieku un gandrīz visus cilvēkus.
Man aiz biīnumiem atvērās mute.
Divdesmit septiņos
Trīs gadus viņš veltīja tikai cūkām! Hjū iesaucās. Trīs gadus katru dienu rakstīja piezīmes par
Pētniecībā pierakstiem ir būtiska loma, Milards pacietīgi skaidroja. Hjū, es saprotu, kāpēc esi tik skaudīgs. Mans darbs solās būt vēsturē nepieredzēts akadēmisks pētījums.
Nestum nu ar degunu mākoņus! Emma aizrādīja. Tas būs arī līdz šim nepieredzēts muļķību krājums. Trulākais gara ražojums pasaulē!
Neatbildējis Milards sāka uzskaitīt, kas tūlīt notiks.
Misis Higinsai gaidāma klepus lēkme, viņš paziņoja, un sieviete uz ielas tiešām sāka kāsēt un klepoja, līdz viņas seja kļuva sarkana.
Zvejnieks žēlosies, cik grūti viņam strādāt kara laikā!
Un tiešām, kāds vīrs, salīcis uz vezuma, kas bija pilns ar
tīkliem, sāka zūdīties:
Tas atstāja uz mani lielu iespaidu, un es to Milardam pateicu.
Man prieks, ka vismaz
Gājām pa rosīgo ostu, līdz beigās parādījās doki un tad akmeņainais krasts, kas veda uz zemesragu, līci un smilšaino piekrasti. Mēs, zēni, nometām apģērbu (visi, izņemot Horā-ciju, kas tikai noāva kurpes un noņēma kaklasaiti), bet meitenes pazuda, lai uzvilktu vienkāršus, veclaicīgus skolnieču peldkostīmus. Pēc tam sākām plunčāties. Bronvīne brīdi sacentās ar Emmu, bet pārējie draiskojās. Kad spēki bija izsīkuši, izkāpām smilšainajā krastā pasnaust. Tiklīdz saule šķita par karstu, metāmies atpakaļ ūdenī, bet, kad vēsā jūra uzdzina drebuļus, atkal rāpāmies laukā, un tā ne reizi vien. Tikmēr mūsu ēnas smiltīs stiepās garumā.
Sākām tērzēt. Bērniem bija sakrājies simtiem jautājumu, kurus man uzdot, un, kad tuvumā nebija mis Peregrīnes, varēju atklāti atbildēt. Kāda ir mana pasaule? Ko cilvēki ēd, dzer, kā ģērbjas? Kad zinātne uzvarēs nāvi un slimības? Viņi dzīvoja pārticībā, taču alka pēc jaunām sejām un ziņām. Kā varēdams, stāstīju, mēģinādams atrast smadzeņu atvilktnēs divdesmitā gadsimta vēstures dārgumus no misis Džonstones stundām. Cilvēks uz Mēness! Berlīnes mūris! Vjetnama! Taču bērniem bija grūti to visu aptvert.