Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Visvairāk viņus pārsteidza mana laikmeta tehnoloģijas un dzīves līmenis kaut vai tas, ka mūsu mājās ir gaisa kondicionētāji. Bērni bija dzirdējuši par televizoriem, bet redzējuši gan ne, un bija tiešām satriekti, dzirdot, ka mūsu ģimenē gandrīz vai katrā istabā ir runājošās bildes. Gaisa ceļojumi mums ir tikpat parasti un pieejami kā viņiem brauciens ar vilcienu. Mūsu karaspēks vada kaujas iekārtas no attāluma. Mobilos telefonus ar datora funkcijām nēsājam kabatā, un, lai gan manējais te nedarbojās (tāpat kā visa elektronika), tomēr izvilku to no kabatas tāpēc vien, lai parādītu spīdīgo, spožo korpusu. Saule jau laidās uz rietu, kad beidzot devāmies atpakaļ. Emma pielipa kā dadzis un iedama ar delnas virspusi mani glāstīja. Kad gājām garām ābelei pilsētas nomalē, viņa apstājās, lai norautu ābolu, taču pat uz pirkstgaliem nespēja aizsniegt zemāko zaru, tāpēc es kā jebkurš džentlmenis viņai palīdzēju saņēmu aiz vidukļa un, cenzdamies nestenēt, pacēlu (viņas mitrie mati spīdēja saulē, rokas bija ieplestas). Kad nolaidu Emmu zemē, viņa uzspieda man uz vaiga skūpstu un pasniedza ābolu.

Lūdzu, viņa sacīja, esi nopelnījis.

Ābolu vai skūpstu?

Emma iesmējās un metās nopakaļ pārējiem. Nezināju, kā saukt mūsu attiecības, tomēr man tās patika. Jutos kā pēdējais muļķis: nesamaitāts un vientiesīgs. Iemetis ābolu kabatā, skrēju viņai pa pēdām.

Kad tikām līdz purvam un teicu, ka man laiks uz mājām, Emma sabozās.

Ceru, ka vismaz drīkstu tevi pavadīt, viņa sacīja.

Pamājuši atvadījāmies no pārējiem un laidāmies pāri purvam uz akmeņu krāvumu. Centos iegaumēt katru Emmas soli.

Kad bijām tikuši galā, teicu:

Ienāc manā pasaulē kaut uz brītiņu!

Nedrīkstu. Jāiet atpakaļ, citādi Putns turēs mūs aizdomās.

Par ko?

Emma kautrīgi pasmaidīja.

Par… kaut ko.

Ko tad?

Viņa modri kaut ko meklē, Emma izplūda smieklos.

Mainīju taktiku.

Bet varbūt labāk apciemosi mani rit?

Apciemošu? Tur?

Kāpēc gan ne? Mis Peregrines tur nebūs, un viņa nevarēs mūs novērot. Tu varētu pat iepazīties ar manu tēti. Protams, viņam nav jāzina, kas tu esi. Varbūt tad viņš tā nesekos, kur eju un ar ko augām dienām nodarbojos. Satiekos ar foršu meiteni? Tas taču ir viņa dedzīgākais sapnis.

Gaidīju, ka Emma pasmaidīs par foršo meiteni, taču nē, viņa palika nopietna.

Putns atļauj jūsu pusē aizkavēties pāris minūšu, ne vairāk vai zini, lai neaizvērtos cilpa.

Tad pasaki viņai, ka tieši tāpēc iesi!

Emma nopūtās.

Es labprāt. Norunāts. Tomēr gudri tas nav.

Viņa tur tevi īsā saitē.

Tu pats nezini, ko runā, Emma sadrūma. Paldies, ka salīdzināji mani ar suni! Lieliski!

Nobrīnījos, cik ātri viņa pārslēdzās no flirta uz kaujinie-ciskumu.

Es jau burtiski tā nedomāju.

Ne jau tāpēc, ka es negribētu, Emma turpināja. Gluži vienkārši nevaru.

Labi, tad darīsim tā. Aizmirsti, ka ielūdzu tevi uz visu dienu. Nāc tikai uz minūti, bet tūlīt.

Uz vienu minūti? Ko gan var tik īsā mirklī pagūt?

Es pasmaidīju.

Tu būsi pārsteigta.

Pasaki man! Emma mani pagrūda.

Tu nofotografēsies.

Emmas smaids izgaisa.

Šobrīd neesmu tam sagatavojusies, viņa šaubīdamās atbildēja.

Nē, tu esi satriecoša. Goda vārds.

Tikai vienu minūti? Apsoli?

Ievedu Emmu akmens krāvumā. Kad iznācām laukā, pasaule atkal bija miglaina un auksta, lai gan, par laimi, vismaz nelija. Paņēmu savu mobilo un laimīgs secināju, ka man taisnība. Šaipus cilpas elektronika darbojās.

Bet kur tad tavs fotoaparāts? Emma notrīsējusi pajautāja. Mums taču nav laika!

Pacēlis mobilo, noknipsēju. Emma tikai pašūpoja galvu, it kā manā ekscentriskajā pasaulē nekas vairs nespētu viņu pārsteigt. Pēc tam viņa metās projām, un es skrēju nopakaļ gar stūri. Abi smējāmies, un Emma te pazuda, te parādījās, skatīdamās uz mobilo. Necik ilgi, un biju uzņēmis tik daudz kadru, ka telefonam gandrīz beidzās atmiņa.

Pieskrējusi pie ieejas spraugas, Emma sūtīja man gaisa skūpstu.

Līdz rītdienai, nākotnes zēn!

Atvadīdamies pamāju ar roku, un viņa pazuda akmens tunelī.

* * *

Diebu uz pilsētu pārsalis, izmircis, tomēr smaidīdams kā muļķis. Līdz Priesteru alai bija vēl vairākas mājas, kad ģeneratoru dūkoņu pārspēja dīvaina skaņa: kāds sauca mani vārdā. Gāju uz balss pusi un beigās ieraudzīju uz ielas tēvu piemirkušā džemperi. Viņa elpa cēlās gaisā kā izpūtēja dūmi dzestrā rītā.

Džeikob! Es tevi meklēju!

Tu teici, lai es atgriežos līdz pusdienām, un klāt esmu!

Aizmirsti par pusdienām! Ejam!

Tētis nekad neizlaida maltīti. Tātad kaut kas tiešām bija noticis.

Kas gadījies?

Pa ceļam izstāstīšu, tētis sacīja, vezdams mani uz Priesteru alas pusi.

Ieskatījies manī vērīgāk, viņš iesaucās:

Bet tu taču esi izmircis līdz pēdējai vīlītei! Apžēliņ, vai tad pazaudēji ari otru žaketi?

Es… ai…

Un kāpēc tev sarkana seja? Varētu nodomāt, ka esi apdedzis saulē.

Nolādēts! Visu dienu pludmalē ar atsegtu ģīmi!

Skriedams sakarsu, meloju, lai gan uz rokām man metās zosāda. Kas īsti noticis? Kāds nomiris, vai?

Nē, ne jau tas, viņš atbildēja. Lai gan varētu tā teikt. Dažas aitas.

Bet kāds tam sakars ar mums?

Klīst baumas, ka tas ir pusaudžu nedarbs. Uzvedušies kā barbari.

Kas to teica? Aitu policija?