Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Es pat nezinu… Runājām par daudz ko. Kāda ir dzīve te. Un kāda tur, no kurienes esmu atbraucis.

No kurienes esat atbraucis.

Tieši tā.

Kā jums šķiet, vai ir saprātīgi apspriest nākotnes notikumus ar bērniem, kas dzīvo pagātnē?

Bērniem? Vai tiešām jūs viņus uzskatāt par bērniem?

Nebiju pateicis līdz galam, kad jau nožēloju.

Viņipaši ari tā uzskata, mis Peregrīne īgni attrauca. Kā tad, jūsuprāt, viņi būtu jāsauc?

Jūtot viņas noskaņojumu, sapratu, ka nav vērts strīdēties.

Laikam jau par bērniem.

Tieši tā. Paklausieties, lai piešķirtu vārdiem svaru, mis Peregrīne piesita ar roku plītij, tikpat kā noskaldīdama ar gaļas cirvīti, kā jums šķiet, vai ir saprātīgi apspriest nākotnes notikumus ar bērniem, kas dzīvo pagātnē?

Lai nu kā, negribēju viņai izdabāt.

Vai tad es to darīju?

Bet vai tad ne? Vakar pusdienu laikā Hjū mums sniedza apburošu traktātu par divdesmit pirmā gadsimta tehnoloģijas brīnumiem, mis Peregrīnes balsī kūsāja sarkasms. Vai zinājāt, ka divdesmit pirmajā gadsimtā, nosūtot vēstuli, tā gandrīz acumirklī sasniedz mērķi?

-Jūs laikam runājat pa elektronisko pastu.

Nu, Hjū zina par tovisu.

Tiešām nesaprotu, es brīnījos, kas tur ļauns?

Mis Peregrīne, atrāvusies no plīts, pakliboja soli uz manu pusi. Lai gan veselu pēdu mazāka par mani, viņa tomēr spēja iebiedēt.

Kā ikvienai imbrinei, man ir svēts pienākums gādāt par bērnu drošību un, pats galvenais, noturēt viņusšeit, cilpā, uz salas.

Skaidrs.

Jūsu pasaulē, mister Portmen, viņi nekad neiekļausies. Kāda gan jēga piedzīt bērniem prātu ar augstām runām par nākotnes ekstravagantajiem brīnumiem? Puse jau diedelē man ceļojumu lidmašīnā uz Ameriku, bet otra puse vaļējām acīm sapņo par tādu telefonu-datoru kā jums.

Atvainojiet. Man tas neienāca prātā.

Viņu mājas ir te. Visiem spēkiem esmu centusies tās iekārtot jaukas. Fakti runā skaidru valodu: mani audzēkņi nevar doties projām, un es būtu pateicīga, ja jūs viņus uz to nemudinātu.

Bet kāpēc gan ne?

Mis Peregrīne mirkli piemiegtām acīm mani pētīja, bet tad papurināja galvu.

Piedodiet man. Es vēl aizvien nenovērtēju, cik dziļi nezinošs jūs esat.

Mis Peregrīne acīmredzot ne brīdi nespēja nosēdēt dīkā, jo pat tagad paņēma no plīts pannu un sāka to ar dzelzs birsti berzēt. Netiku gudrs, vai viņa izlikās nedzirdam vai arī apsvēra, kā vislabāk mani apklusināt.

Kad panna bija tīra, mis Peregrīne nolika to uz plīts un sacīja:

Mister Portmen, viņi nedrīkst uzturēties jūsu pasaulē, jo tad ātri novecos un nomirs. ,

Ko jūs ar to gribat teikt: nomirs?

Nudien nezinu, kā vēl tiešāk to pateikt. Nomirs, Džei-kob, direktore runāja aprauti, it kā gribēdama pēc iespējas ātrāk beigt sarunu. Varbūt jums šķiet, ka esam iemācījušies piemānīt nāvi, taču tā ir ilūzija. Ja bērni aizkavēsies viņpus cilpas, visi daudzie gadi, kas gājuši secen, uzreiz, dažu stundu laikā, uzguls viņu pleciem.

Iedomājos, kā cilvēks sačokurojas un sadrūp pīšļos kā ābols uz mana naktsgaldiņa.

Drausmīgi, es nodrebinājos.

Daži gadījumi, kurus diemžēl piedzīvoju, ir manas ļaunākās atmiņas mūžā. Ticiet man, esmu dzīvojusi pietiekami ilgi un redzējusi tiešām baisus notikumus.

Tātad tā jau ir gadījies.

Jā, diemžēl tā notika ar kādu manu audzēkni pirms daudziem gadiem. Viņu sauca Šarlote. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad apciemoju māsu imbrīni. īsajā laika sprīdī Šarlote bija paguvusi izvairīties no lielākajiem bērniem, kas viņu uzraudzīja, un aiziet no cilpas. Manuprāt, tas bija 1985. vai 1986. gadā. Šarlote nebēdnīgi klaiņoja pa ciemu, līdz pievērsa sev konstebla uzmanību. Viņa tam nespēja atbildēt, kas viņa ir un no kurienes, vismaz policistam pa prātam ne -, un tad nabaga meiteni aizveda uz cietzemes bērnu labklājības aģentūru. Tikai pēc divām dienām man izdevās Šarloti atrast, un šajā laikā viņa jau bija kļuvusi par trīsdesmit pieciem gadiem vecāka.

Manuprāt, esmu redzējis Šarlotes foto, es sacīju. Pieaugusi sieviete, ģērbusies kā maza meitenīte.

Mis Peregrīne drūmi pamāja ar galvu.

Pēc tam viņa vairs neatguvās. Galvā kaut kas bija sagājis grīstē.

Kā tas viss beidzās?

Šobrīd Šarlote dzīvo pie mis Naitdžāras. Mis Naitdžāra un mis Traša nodarbojas ar visiem smagajiem gadījumiem.

Bet bērni taču nav piesaistīti salai, vai ne? es pajautāju.

Vai tiešām 1940. gada bēgļi nedrīkst doties projām?

Var gan. Un sākt normāli novecot. Bet kāda tam jēga? Lai viņus atkal kāds ierautu nežēlīgā karā? Lai satiktos ar cilvēkiem, kas no viņiem baidās un viņiem neuzticas? Ir vēl ne mazums citu briesmu. Vislabāk viņiem tomēr palikt te.

Kādas vēl briesmas?

Mis Peregrīnes seja samācās; laikam viņa jau nožēloja, ka aizskārusi šo tematu.

Nekas tāds, par ko jums būtu jāuztraucas. Vismaz pagaidām ne.

Mis Peregrīne no manis atgaiņājās kā no uzmācīgas mušas. Pajautāju vēlreiz, ko nozīmē citas briesmas, taču direktore parādīja man durvis.

Baudiet rīta stundu, izmocījusi smaidu, viņa nočiepstēja.

Sameklējiet mis Blūmu: esmu pārliecināta, ka viņa jūsu dēļ mirst vai nost.

To pateikusi, mis Peregrīne iekliboja mājā.