Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Izgāju pagalmā, mēģinādams izmest no prāta savītušo ābolu. Mirkli vēlāk jau atkal to atcerējos, taču vairs neuztraucos. Un tas bija pats dīvainākais.

Meklēdams Emmu, no Hjū uzzināju, ka viņa devusies uz ciemu iepirkties, tāpēc iekārtojos zem ēnaina koka un sāku gaidīt. Pēc piecām minūtēm jau biju zālē iesnaudies, smaidīdams kā narkomāns un mierīgi prātodams, kas būs azaidā. Tā vien šķita, ka šī vieta mani hipnotizē, it kā pati cilpa būtu narkotikas, kas uzlabo garastāvokli un arī nomierina. Ja aizkavētos pārāk ilgi, vairs negribētos doties projām.

Tad es arī varētu daudz ko izskaidrot kaut vai to, kā cilvēki spēj dzīvot vienā un tajā pašā dienā gadu desmitiem, nezaudēdami prātu. Jā, te bija skaisti, laba dzīve, tomēr, ja visas dienas ir vienādas kā ūdens lāses un bērni nedrīkst doties projām, kā pirmīt sacīja mis Peregrīne, tad tā ir ne tikai paradīze, bet arī zināmā mērā cietums. Taču mājā un pagalmā bija tik hipnotizējoši patīkami, ka cilvēks varētu atjēgties tikai pēc daudziem gadiem, kad jau būtu par vēlu un doties projām būtu pārāk bīstami.

Tāpēc neviens pat neapsvēra tādu iespēju. Palika, un viss. Tikai vēlāk pēc daudziem gadiem cilvēks sāka prātot, kas

notiktu, ja viņš būtu aizbraucis.

* * *

Biju tiešām aizmidzis, jo pirms pusdienlaika pamodos. Kāds bikstīja man pie kājas. Pavēris aci, ieraudzīju mazu cilvēkveida radījumu, kas gribēja paslēpties manā kurpē, taču sapinās auklās. Apjucis, stīviem locekļiem, tik garš kā puse no automašīnas stūres diametra, militārā apģērbā. Bridi vēroju, kā tas cenšas atbrīvoties un tad apraujas kā uzvilkta rotaļlieta pie pēdējā apgrieziena. Atraisīju kurpju auklu, lai neveiksminieku atpestītu, bet pēc tam apgriezu kurpi otrādi, meklēdams mehānisma atslēgu, tomēr neko neatradu. Tuvumā radījums izskatījās dīvains, neaptēsts, galva izmīcīta no māla, uz sejas -izsmērēts īkšķa nospiedums.

Nes šurp! kāds sauca pār pagalmu.

Ieraudzīju zēnu ar veselu bateriju uzvelkamu cilvēciņu, kuri steberēja apkārt kā sabojāti roboti. Kad pienācu tuvāk, mehānisms manās rokās satrūcies sāka raustīties, it kā gribētu bēgt. Nolicis radījumu zemē, notrausu no biksēm māla putekļus.

Mani sauc Enohs, zēns stādījās priekšā, bet tu droši vien esiviņš.

Laikam gan. Es pamāju ar galvu.

Atvaino, ja viņš tevi iztraucēja, zēns sacīja, nolikdams atnesto kareivi blakus citiem. Viņiem rodas dažādas idejas, saproti pats. Vēl nav kārtīgi apmācīti. Uztaisīju tikai pagājušajā nedēļā.    ,

Zēna balsī jautās viegls koknejiešu akcents. Zem acīm viņam bija melni riņķi kā līķim vai jenotam, un kombinezons (tas pats, kas fotoattēlā) bija netīrs, notašķīts māliem. Ja ne apaļā seja, Enohu varētu noturēt par skursteņslauķi noOlivera Tvista.

Vai tiešām tu pats tos izgatavoji? es brīnījos. Bet kā?

Tie ir homunkuli, zēns paskaidroja. Dažiem pielieku leļļu galvas, bet šoreiz steigā nepievērsu lielu uzmanību.

Kas ir homunkuli? es painteresējos.

Vairāk nekā viens homunkuls, viņš atbildēja tā, it kā tas būtu jāzina katram muļķim. Daži domā, ka pareizāk ir homunkuļi, bet, manuprāt, izklausās stulbi, vai ne?

Protams.

Manis atnestais māla karavīrs atkal sāka steberēt. Enohs ar kāju pagrūda to atpakaļ pie pārējiem. Varētu nodomāt, ka homunkuli saniķojušies, jo kā satraukti atomi triecās cits pret citu.

Cīnieties, pediņi! Enohs pavēlēja, un tikai tad es ievēroju, ka homunkuli negrūstās, bet sit un spārdās. Noklīdušais māla vīriņš gan negribēja karot un notenterēja malā. Enohs viņu sagrāba un nolauza viņam abas kājas.

Lūk, kāds liktenis piemeklē mana karaspēka dezertierus! viņš iesaucās un nometa sakropļoto homunkulu zālē. Tur viņš groteski locījās zem pārējiem, kas uzkrita tam virsū.

Vai tu tā izturies pret visām rotaļlietām?

Kāpēc jautā? viņš brīnījās. Varbūt tev viņu žēl?

Nezinu. Bet vai tad tā pieklātos?

-Ja ne es, viņi nemaz nebūtu dzīvi.

Es sāku smieties, un Enohs uzmeta man drūmu skatienu.

Kas tur tik jocīgs?

Tu taču dzen velnu.

Bet tu laikam esi pastulbs, vai ne? viņš atbildēja. Paskaties!

Paķēris vienu karavīru, Enohs norāva tam apģērbu. Pēc tam, saņēmis abās rokās, pārlauza homunkulu uz pusēm un izņēma no lipīgajām krūtīm mazu, pulsējošu sirdi. Kareivis uzreiz sāka streipuļot. Saņēmis radījuma sirdi ar īkšķi un rādītājpirkstu, Enohs rādīja to man.

Tā ir no peles, viņš skaidroja. Es spēju paņemt dzīvību no viena un iedot otram vai nu māla radījumiem, vai arī tiem, kas savulaik bija dzīvi, bet vairs nav.

Enohs iegrūda apklusušo sirdi kabatā.

Tiklīdz atklāšu, kā viņus kārtīgi apmācīt, man būs vesels karaspēks. Protams, ļotimilzīgs.

Enohs pacēla rokas, lai parādītu, cik lieli būs karavīri.

Bet ko vari tu? viņš noprasīja.

Es? Neko īpašu. Vismaz neko līdzīgu ne.

Žēl, viņš atbildēja. Starp citu, vai paliksi dzīvot pie mums?

Nezinu, es sacīju. Neesmu par to domājis.

Protams, meloju. Biju gan domājis, tomēr vairāk kā

fantazēdams.

Enohs uzmeta man aizdomīgu skatienu.

Vai tad negribi?

Vēl nezinu.

Piemiedzis acis, viņš lēni pamāja ar galvu, it kā sapratis, kas es par putnu.

Pēc tam Enohs pieliecās un sāka čukstēt: