Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Emma tev stāstīja par reidu uz ciemu, vai ne?

Kādu reidu?

Enohs novērsa skatienu.

Ai, nekā īpaša. Tikai spēle, kurā daži no mums piedalās.

Man jau šķita, ka no manis kaut ko slēpj.

Emma neko neteica.

Enohs smagiem soļiem pienāca man klāt.

   Varu saderēt, ka neteica, viņš izmeta. Varu saderēt, ka te ir daudz kas, ko viņa grib no tevis noslēpt.

Ak tā? Bet kāpēc?

Tāpēc, ka tad tu sapratīsi, ka te nemaz nav tik jauki, kā visi grib, lai tu domātu, un tad tu pie mums nepaliksi.

Kas tieši? es pajautāju.

Nedrīkstu teikt. Enohs velnišķīgi pasmīnēja. Varu iekulties lielās nepatikšanās.

Man skaidrs, es sacīju. Tu to visu sadzejoji.

Piecēlos, lai ietu projām.

Pagaidi! Enohs iesaucās, sagrābis mani aiz piedurknes.

Kāda jēga. Tu jau tāpat neko rieteiksi!

Viņš domīgi paberzēja zodu.

Tas tiesa, es nedrīkstu teikt, viņš atzinās. Bet zini, man nekas nebūtu pretī, ja tu gribētu uzkāpt augšstāvā un iemest skatienu istabā gaiteņa galā.

Bet kāpēc? es prasīju. Kas tur ir?

Mans draugs Viktors. Viņš grib ar tevi iepazīties. Uzkāp un parunājies ar viņu!

Jauki, es piekritu. Labi.

Jau pagriezos uz māju, bet tad Enohs nosvilpās un ar žestiem parādīja, lai taustos gar durvju augšmalu.Atslēga, viņš vaibstījās.

Kam man atslēga, ja tur jau kāds ir?

Enohs aizgriezās, izlikdamies, ka nedzird.

* * *

Iegājis mājā, lietišķā solī gāju augšā pa kāpnēm, nelikdamies ne zinis, vai kāds mani redz. Ticis līdz otrajam stāvam, neviena neievērots, žagos uz istabu gaiteņa galā. Pagrūdu durvis. Aizslēgtas. Pieklauvēju, neviens neatsaucās. Pametis skatienu pār plecu, pārliecinājos, ka mani neviens nenovēro, un tad nobraucu ar plaukstu pa durvju rāmja augšmalu. Protams, atslēga tur bija.

Atvēris durvis, ieslīdēju iekšā. Istaba bija tāda pati kā pārējās šajā mājā: ar tualetes galdiņu, drēbju skapi; uz naktsgaldiņa -vāze ar ziediem. Caur aizvilktajiem sinepju krāsas aizkariem lauzās priekšpusdienas saule, liedama dzeltenu gaismu, un istaba šķita iekalta dzintarā. Tikai mirkli vēlāk ievēroju, ka gultā, pa daļai slēptā aiz mežģīņu aizkara, guļ jauns vīrietis ar aizvērtām acīm un pavērtu muti.

Sastingu, baidīdamies cilvēku pamodināt. Biju redzējis viņu mis Peregrines albumā, bet maltītēs vai mājā gan ne, un mūs neviens nebija iepazīstinājis. Ari fotoattēlā viņš bija aizmidzis gultā, tāpat kā te. Varbūt karantīnā, inficējies ar slimīgu gulēšanu? Vai tik Enohs negribēja, lai ari es saslimstu?

Sveiki! es čukstēju. Vai esi nomodā?

Uzliku plaukstu uz viņa rokas, viegli paraustīju. Gulētāja galva noslīga uz vienu pusi.

Un tad es iedomājos kaut ko šausmīgu. Lai pārbaudītu savas aizdomas, paturēju roku pie gulētāja mutes. Elpu nejutu. Ar pirkstiem pieskāros lūpām: aukstas kā ledus. Kā dzelts atrāvu roku.

Izdzirdējis soļus, apmetos riņķī un ieraudzīju uz sliekšņa Bronvīni.

Tev te nav jābūt! viņa šņāca.

Viņš ir miris! es izdvesu.

Bronvīne uzlūkoja zēnu ar sarauktu pieri.

Tas ir Viktors.

Pēkšņi atcerējos, kur esmu redzējis zēna seju. Vectēva rādītajā fotoattēlā viņš cēla laukakmeni. Bronvīnes brālis. Ej nu sazini, cik sen viņš jau miris: kamēr cilpa met cilpas, piecdesmit gadi var šķist kā viena diena.

Kas ar viņu notika? es pajautāju.

Varbūt man Viktoru pamodināt, mums aiz muguras atskanēja balss, tad varēsi pajautāt viņam pašam.

Istabā bija ienācis Enohs, aizvērdams aiz sevis durvis.

Bronvīne viņam uzsmaidīja, vienlaikus liedama asaras.

Lūdzu, viņa diedelēja, lūdzu, pamodini!Lūdzu, Enoh!

To gan nevajadzētu darīt, viņš atbildēja. Man jau tā ir deficīts, un, lai atmodinātu cilvēku kaut uz minūti -, vajag ne vienu sirdi vien.

Pārmetuši mirušā brāļa sejai krustu, Bronvīne atglauda viņam matus.

Lūdzu, viņa nerimās, neesmu ar Viktoru runājusi veselu mūžību.

Labi, pagrabā sālījumā ir vairākas govju sirdis. Enohs it kā apsvēra Bronvīnes lūgumu. Tačuman riebjas izmantot zemākas kategorijas izejvielas. Vislabākais ir svaigs produkts!

Bronvīne ne pa jokam sāka raudāt. Viena no asarām nokrita uz Enoha žaketes, un viņa steigšus noslaucīja to ar piedurkni.

Nepuņķojies, viņš izmeta, tu taču zini, ka es to nepanesu. Turklāt modināt Viktoru ir cietsirdīgi. Viņam patīk tur, kur viņš ir.

Bet kur Viktors ir? painteresējos.

Kas to lai zina? Tomēr, kad atmodinu uz sarunu, vienmēr jūtu, ka viņš šausmīgi steidzas atpakaļ.

Spēlēties ar Bronvīni, pie reizes mānot arī mani, ir cietsirdība, es neizturēju. Ja jau Viktors miris, kāpēc jūs viņu neapglabājat?

Bronvīne raidīja man iznīcinoši izsmejošu skatienu.

Bet tad jau mēs viņuneredzēsim.

Tas ir mokoši, draugs, Enohs sacīja. Ieteicu tev atnākt uz šejieni tāpēc vien, ka gribēju, lai zini visus faktus. Es tev pilnīgi piekritu.

Kas tie par faktiem? Kā Viktors nomira?

Bronvīne pacēla skatienu.

Viņu nogalināja…au! Viņa iespiedzās, saņēmusi no Enoha kniebienu virs elkoņa.

Kuš! viņš iesaucās. Ne jau tev tas jāsaka!

Kaķim jāsmejas! es neizturēju. Ja neteiksiet, es taču varu pajautāt mis Peregrīnei.

Enohs, plati iepletis acis, metās pie manis.

Ak nē! To tu nedrīksti!

-Jā? Kāpēc ne?