Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Vardarbības pēdas atgādināja animācijas filmu vai traka impresionista darbu, kurā triepta tikai sarkanā krāsa. Samīdītā zāle bija vienās asinis, tāpat ari laikazoba sagrauztie mieti un baltie, sastingušie aitu ķermeņi, kas, raustoties agonijā, bija nokrituši, kur pagadās. Viena aita bija mēģinājusi pārlēkt pār aploku, bet pakaļkājas bija iestrēgušas starp mietiem. Tagad tā karājās, neparasti sagriezusies, pāršķelta no rīkles līdz staklei, it kā tai būtu atrauts vaļā rāvējslēdzējs.

Man bija jānovēršas. Citi murminādami šūpoja galvu, kāds klusi iesvilpās. Tārps sāka rīstīties un raudāt, un tas tika uztverts kā vārdos neizteikta vainas atzīšana noziedznieks nespēj noskatīties savos upuros. Viņu aizveda, lai ieslēgtu Mārtiņa muzejā bijušajā sakristejā, kas salā kalpoja kā pagaidu apcietinājuma kamera, un vēlāk nodotu cietzemes policijas rokās.

Atstājuši saimnieku vienu ar viņa nelaimi, pagriezāmies atpakaļ uz pilsētu un zaļganpelēkajā miglā smagi soļojām pār mitrajiem kalniem. Zināju, ka viesnīcas numurā tētis ņems mani priekšā, tāpēc, kā varēdams, centos viņu pirms uzbrukuma atbruņot.

Es tev meloju, tēt, piedod.

Jā? viņš ironiski atsaucās, mainīdams mitro džemperi pret sausu. Lielmeistars! Par kuriem meliem tu runā? Es vairs nespēju izsekot.

Par satikšanos ar draugiem. Salā jau manu vienaudžu tikpat kā nav. Izgudroju, jo negribēju, lai uztraucies, ka dienām klīstu apkārt viens.

Es uztraucos gan, lai gan tavs ārsts teica, ka nav vērts.

Es zinu, ka tu uztraucies.

Tātad draugus izdomāji? Vai doktors Golans par viņiem zina?

Noraidoši purināju galvu.

Arī tiem večiem es sameloju. Lai liek man mieru.

Tētis sakrustoja rokas, nezinādams, kam ticēt un kam ne.

Tiešām?

Labāk lai mani tur par pasistu nekā par aitu slepkavu, vai ne?

Apsēdos pie galda. Tētis bridi lūkojās mani, un es netiku gudrs, vai viņš man tic. Aizgājis pie izlietnes, viņš apslacīja seju ar ūdeni. Dvieli noslaucījies un tad atgriezies pie galda, tētis laikam bija izšķiries, ka daudz vieglāk tomēr ir ticēt.

Kā tev šķiet, vai tomēr nederētu vēlreiz piezvanīt doktoram Golanam? Un labi izrunāties?

-Ja gribi, zvani, bet ar mani viss ir kārtībā.

Tāpēc jau negribēju, lai saejies ar tiem repa zēniem, -tētis turpināja, jo vajadzēja sarunu noslēgt, kā pieklājas, tēvišķā noskaņā.

Tev par viņiem bija taisnība, tēt, es atbildēju, lai gan sirdi neticēju, ka Tārps un Dailens uz kaut ko tādu spējīgi. Brūķē muti, un viss.

Tētis apsēdās iepretim man. Viņš izskatījās noguris.

Tomēr es gribētu zināt, kā tu tādos laikapstākļos iemanījies apdegt saulē.

Nūja. Tētis taču nav akls.

Laikam esmu baigi jutīgais, es atbildēju.

Nestāsti man pasakas, viņš strupi izmeta.

Tomēr beigās tētis mani atlaida, un es devos uz vannasistabu, kur, stāvēdams zem dušas, domāju par Emmu. Pēc tam tīrīju zobus, domādams par Emmu, un noskaloju seju, atkal domādams par Emmu. Aizgājis uz guļamistabu, izņēmu no kabatas viņas doto ābolu un noliku uz naktsgaldiņa, un tad, lai pārliecinātos, ka Emma tiešām eksistē, paņēmu mobilo un skatījos pēc kārtas šodien uzņemtos kadrus. Skatījos arī, kad tētis blakusistabā devās gulēt, un ari tad, kad ģeneratori beidza darboties un man nodzisa lampa. Un, kad vairs nemaz nebija gaismas, tikai Emmas seja mazajā telefona ekrānā, gulēju tumsā, nenolaizdams no viņas skatienu.

ASTOTĀ NODAĻA

Gribēdams izvairīties no kārtējās lekcijas, piecēlos  agri un devos projām, kad tētis vēl nebija pamodies. Pabāzis zem viņa durvīm zīmīti, gribēju paķert līdzi Emmas doto ābolu, taču uz naktsgaldiņa, kur to atstāju, nekā nebija. Rūpīgi pārmeklējis grīdu, atradu tikai putekju vērpetes un ādas priekšmetu golfa bumbiņas lielumā. Sāku jau domāt, ka ābolu kāds nočiepis, bet tad apķēros, ka mans atradums taču ir ābols! Naktī tas kādā brīdī bija galīgi sabojājies: tādu augli vēl nebiju redzējis. Varētu nodomāt, ka gadu turēts žāvētājā. Kad gribēju ābolu pacelt, tas sabirza manā plaukstā kā zemes pika.

Apjucis to noliku un izgāju laukā. Uz ielas sisināja nejauks lietus, taču necik ilgi, un pelēkās debesis palika aiz muguras, jo Emmas pasaulē jau spīdēja uzticamā saule. Tomēr šoreiz akmens krāvuma otrā pusē skaista meitene mani negaidīja, vispār neviens negaidīja. Centos nejust vilšanos, tomēr mazliet sapīku.

Aizgājis uz ve'co māju, sāku meklēt Emmu, taču mani pārtvēra mis Peregrīne, tāpēc netiku tālāk par priekštelpu.

Pārmīsim pāris vārdu, mister Portmen, viņa sacīja un ieveda mani virtuves privātumā, kur vēl smaržoja pēc bagātīgām brokastīm, kas man bija gājušas secen. Jutos, kā iesaukts direktores kabinetā.

Mis Peregrīne atbalstījās pret milzīgu plīti.

Vai jums patīk pavadīt laiku pie mums? viņa pajautāja.

Atbildēju, ka ļoti.

Labi gan, viņa sacīja, taču smaids sejā izgaisa. Zinu, ka vakar baudījāt jauku pēcpusdienu ar dažiem maniem audzēkņiem. Un dzīvi diskutējāt.

Tas bija vienreizīgi. Visi bērni ir ļoti jauki. Centos runāt bezrūpīgi, tomēr jutu, ka mis Peregrīne uz kaut ko stūrē.

Pasakiet man, viņa turpināja, kā jūs raksturotu savu sarunu?

Centos atcerēties.