Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Fermeri, tēvs turpināja. Iztaujājuši visus, kas jaunāki par divdesmit gadiem. Dabiski, ka interesējās arī, kur tu biji visu dienu.

Man sarāvās kuņģis. Nebiju izgudrojis ticamu pasaciņu un, tuvojoties Priesteru alai, drudžaini domāju, ko teikt.

Pie Priesteru alas ap saniknotiem aitkopjiem drūzmējās cilvēku bariņš. Viens lopkopis bija atnācis dubļainā darba tērpā un stāvēja, draudīgi atbalstījies pret mēslu dakšām. Otrs bija sagrābis aiz apkakles Tārpu, kas bija ģērbies neona krāsas treniņbiksēs un krekliņā ar uzrakstuI LOVE ITWHEN THEY CALL ME BIG POPPA*. Tārps pinkšķēja, puņķiem tricot uz augšlūpas.

Kad tuvojāmies, uz mums norādīja trešais fermeris, tievs kā skals, adītā cepurē.

Redz, kur jau nāk! viņš iesaucās. No kurienes, dēls?

Tētis papliķēja man pa muguru.

Pasaki! viņš pašapzinīgi mudināja.

Mēģināju runāt tā, it kā man nebūtu nekā slēpjama:

Pētīju salas pretējo malu. Lielo māju.

Vīrs ar adīto cepuri samulsa.

Kas tā par lielo māju?

Vecais grausts mežā, paskaidroja vīrs ar dakšām. Tikai pēdējais plānprātiņš spers tur savu kāju. Vieta ir apburta, īsts nāves slazds.

Vīrs ar adīto cepuri pašķielēja uz mani.

Lielajā mājā kopā ar…?

Ar nevienu, es atbildēju, un tēvs izbrīnījies manī paskatījās. *

Nemuldi! Neticu, ka gāji uz turieni viens, teica fermeris, kas turēja Tārpu.

Es aitas nenositu! Tārps iekliedzās.

Aizveries! fermeris viņam uzbrēca.

Džeik? tētis ierunājās. Bet tavi draugi?

* Big Poppa populāra repa dziesma pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū.

Ai, tēt, muļķības.

Virs ar adīto cepuri pagriezās un nospļāvās.

Tu, sīkais meli! Man vajadzētu tevi nopērt ar siksnu Dieva un visu acu priekšā.

Lieciet viņu mierā, tētis tēloja bargu senci.

Virs ar adīto cepuri nolamājies spēra soli uz viņa pusi, un starp abiem sākās asa vārdu apmaiņa. Taču kautiņu novērsa pazīstama balss.

Pagaidi, Denis, tūlīt visu noskaidrosim. No bara iznāca Mārtiņš un iespiedās starp abiem strīdniekiem kā ķīlis. Pasakiet, ko zēns jums īsti teica, viņš vērsās pie mana tēva.

Tētis uzmeta man niknu skatienu.

Viņš teica, ka tajā pusē tiekas ar draugiem.

   Kādiem draugiem? virs ar dakšām uzstājīgi prasīja.

Sapratu, ka jārīkojas radikāli, citādi man vakars uz ezera.

Par bērniem stāstīt nedrīkstēju, un neviens jau tāpat neticētu, tāpēc apzināti izgāju uz risku.

Ne ar vienu es nesatikos. Nolaidu skatienu, izlikdamies, ka man ir kauns. Es to visu izdomāju.

Ko viņš teica?

Viņš teica, ka draugus izdomāja, tētis atkārtoja bažīgā balsī.

Fermeri apjukuši saskatījās.

Redzat? Tārps iesaucās, un viņa sejā pazibēja cerība. Viņš taču ir galīgi traks. Noteikti vainīgs!

Es aitām pat nepieskāros, taisnojos, bet neviens manī neklausījās.

Amerikānis tas nebija, teica fermeris, kas turēja Tārpu un tagad parāva viņu aiz krekla. Bet šim gan ir pieredze. Pirms dažiem gadiem pats redzēju, kā viņš ar spērienu nogrūda no klints jēru. Neticētu, ja nebūtu redzējis savām acīm. Paprasīju, kāpēc viņš tā darīja. Esot gribējis pārbaudīt, vai aita prot lidot. Viņš pats ir tas slimais.

Cilvēki sačukstējās, pauzdami riebumu. Tārps diez cik labi nejutās un vairs neliedzās.

Bet kur ir viņa drauģelis no zivju bodes? pajautāja vīrs ar dakšām. Ja šis vainīgs, tad, varu saderēt, arī tas būs pielicis savu roku.

Kāds ieminējās, ka Dailens redzēts ostā, un daži brīvprātīgie devās pēc viņa.

Bet varbūt vilks vai… vilku suns? tētis minēja. Manu tēvu saplosīja suņi.

Kērnholmā ir tikai aitu suņi, atbildēja vīrs ar adīto cepuri. Un tiem nav tāds raksturs, lai plēstu aitas.

Domās lūdzos, lai tēvs klusē, kamēr neviens mūs neaiztiek, bet viņš bija iededzies kā Šerloks Holmss.

Bet par cik aitām ir runa? viņš painteresējās.

Par piecām, atbildēja ceturtais fermeris, drukns vīrs ar īgnu seju, kas līdz šim bija klusējis. Visas manējās. Nogalinātas aplokā. Nabadzītes pat nevarēja aizbēgt.

Piecas aitas. Kā jums šķiet, cik daudz tām ir asiņu?

Es nebrīnītos, ja sanāktu krietna pusvanna, vīrs ar dakšām atsaucās.

Varbūt vainīgais, lai kas tas bija, paslēpās asinīs?

Fermeri saskatījās. Pēc tam pievērsās man un tad Tārpam.

Beigās visi raustīja plecus un kasīja pakaušus.

Varbūt vainīgas lapsas, vīrs ar adīto cepuri ieminējās.

Tad tur bijis vesels bars, vīrs ar dakšām šaubīdamies noteica. Ja uz salas vispār ir tik daudz lapsu.

Es palieku pie sava, ka griezieni ir pārāk precīzi, sacīja vīrs, kas turēja Tārpu. Noteikti ar nazi.

Es vienkārši nespēju tam noticēt! tētis izsaucās.

Tad iesim un apskatīsim, vīrs ar adīto cepuri ierosināja.

Bars sāka izklīst, bet mēs, neliela grupa, sekojām fermeriem uz nozieguma vietu. Vilkāmies pāri kalnam, pēc tam pa lauku uz brūno kūtiņu, aiz kuras pletās taisnstūrveida aploks. Piesardzīgi pienākuši klāt, lūrējām pa žoga spraugām.