Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Bronvīne nožāvājās un, paņēmusi akmeni padusē, atstāja skatuvi. Pēc tam parādījās meitene ar mežonīgajiem matiem. Emma teica, ka viņu sauc Fiona. Nostājusies ar seju pret skatītājiem, Fiona virs dekoratīva puķpoda pacēla rokas kā diriģents. Orķestris iesāka "Kamenes lidojumu" (kā jau nu prata), bet Fiona airējās gaisā virs poda, aiz piepūles un koncentrēšanās saviebusies. Mūzika sasniedza kulmināciju, un no zemes izlīda rinda pīpeņu, kas plaukdamas tiecās uz meitenes plaukstu pusi. Tikpat kā paātrinātā filmā, kurā izplaukst zieds; vienīgi šķita, ka Fiona velk puķes laukā no mālainās augsnes aiz neredzamām stīgām. Bērni kāri skatījās, lēkādami un viņu uzmundrinādami.

Emma pārcilāja atklātnes, līdz atrada Fionu.

Mana mīļākā atklātne, viņa sacīja. Fionas tērpu gatavojām vairākas dienas.

Ieskatījos. Fiona bija ģērbusies kā ubadze, bet rokās turēja vistu.

Ko tas nozīmē? pajautāju. Lauksaimniece bez pajumtes?

Emma atkal man ieknieba.

-Viņai bija jāizskatās dabiski, kā mežonei. Mēs viņu saucām par džungļu Džillu.

Viņa tiešām ir no džungļiem?

Nē, no Īrijas.

Vai tad džungļos ir daudz vistu?

Emma kārtējo reizi man ieknieba. Kamēr sačukstējāmies, Fionai uz skatuves bija piebiedrojies Hjū. Viņš stāvēja, atvēris muti, un laida laukā bites, kas apputeksnēja Fionas izaudzētās puķes: ērmīgs pārošanās rituāls.

Ko vēl viņa audzē, ja neskaita krūmus un puķes?

Visus šos dārzeņus, Emma pamāja uz dārza vadziņām pagalmā. Savu reizi ari kokus.

Tiešām? Veselus kokus?

Emma jau atkal pārkārtoja atklātņu kaudzīti.

Savu reizi uzspēlējam garo pupu. Mežmalā kāds ieķērās jauna kociņa zaros, bet pēc tam mēs skatījāmies, cik augstu Fiona to spēj izaudzēt, ja kāds sēž uz tā jāteniski. Atradusi meklēto attēlu, Emma piesita tam ar pirkstu. Lūk, rekords, -viņa lepni paziņoja, divdesmit metri.

-Jūs gan te mokāties garlaicībā, vai ne?

Emma jau atkal grasījās man kniebt, taču es saķēru viņas roku. Meiteņu jautājumā neesmu lietpratējs, taču, ja kāda grib tev kniebt jau ceturto reizi, nešaubos, ka viņa flirtē.

Pēc Fionas un Hjū uz skatuves tika rādīti vēl vairāki priekšnesumi, taču bērni jau sāka nepacietīgi dldlties. Drīz vien izklldām, lai pēcpusdienā svētlaimīgi baudītu vasaru -laiskotos saulē, sūktu limonādi, spēlētu kriketu, koptu dārzu, kas, pateicoties Fionai, gandrīz vai neprasīja uzmanību, un apspriestu, kas varētu būt lenčā. Gribēju palūgt mis Peregrinei pastāstīt par vectēvu (ar Emmu par to runāt vairījos: jau dzirdot mana vectēva vārdu, viņa sadrūma). Taču direktore bija aizgājusi vadīt stundu mazo bērnu kabinetā. Laika bija atliku likām, un gurdais miers tveicīgajā dienas vidū sagrāva manu gribasspēku, neļaudams darīt neko citu kā vien pārsteigtam klīst apkārt kā sapni.

Pēc dekadentiska lenča ar zosu gaļas sviestmaizēm un šokolādes pudiņu Emma sāka apvārdot lielākos bērnus, ka jāiet papeldēt.

Par to nevar būt ne runas, Milards vaimanāja, nespēdams aizdarīt augšējo bikšu pogu. Esmu piedzīts pilns kā Ziemassvētku tītars.

Zvilnējām samta krēslos dzīvojamā istabā, tā pieēdušies, ka vai jāpllst. Bronvlne bija saritinājusies un iebāzusi galvu starp diviem spilveniem.

Es pa taisno noietu dibenā, viņa murdēja.

Tomēr Emma neatlaidās. Pēc desmit minūšu pielabināša-nās viņa izrāva no snaudas Hjū, Fionu un Horāciju un nelika mieru Bronvlnei (kas acīmredzot nevienā peldēšanas veidā nebija citiem sāncense), lūkodama visus pierunāt uz sacensībām.

Redzēdams mūs barā atstājam māju, Milards nošķendējās, ka esam nolēmuši viņu pamest.

Vislabākā peldvieta bija līcī, taču uz turieni varēja aizkļūt, tikai ejot cauri pilsētai.

Bet ko ar dullajiem dzērājiem, kas uzskata mani par vācu spiegu? es pavaicāju. Negribu, lai ari šodien viņi dzenas man pakaļ ar rungām.

Tu nu gan esi nelga, Emma atbildēja, tas taču bija vakar. Šodien viņi neko vairs neatcerēsies.

Labāk ietinies dvieli, lai neviens neredz tavas, mjā, nākotnes drēbes, ieteica Horācijs.

Biju ģērbies kā vienmēr džinsos un sporta krekliņā, bet Horācijs, protams, melnā smokingā. Gaumes ziņā viņš bija tuvs mis Peregrinei: vienmēr un visur neiedomājami, līdz vājprātam oficiāls. Ari lādē atrastajā portretā redzēju, ka viņš bija centies piemēroti uzcirsties, kā allaž pāršaudams pār strīpu: cilindrā, ar tauriņu, aci monoklis kā ministrs.

Tev taisnība, es piekritu, zīmīgi pamājis Horācijam. Negribu, lai kāds pievērš manai garderobei uzmanību.

Tu laikam runā par manu vesti, viņš augstprātīgi atbildēja. Jā, es atzīstu, ka sekoju modei.

Pārējie bērni sāka ķiķināt.

Uz priekšu! Smejieties vien par veco Horāciju! Ja gribat, sauciet mani par dendiju, taču tāpēc vien, lai ciemā neviens neatcerētos, kas man mugurā, nestaigāšu kā klaidonis!

To pateicis, Horācijs nogludināja svārku atlokus, sasmīdinādams visus vēl vairāk. Aizkaitināts viņš nosodoši pameta ar pirkstu uz manu pusi.

Kas attiecas uz viņu Dievs pasarg', ja mūsu garderobe priekšdienās būs tāda!

Kad smiekli beidzot pierima, pavilku sāņus Emmu un čukstus pajautāju:

Ar ko Horācijs izceļas, proti, ja neskaita ģērbšanās stilu?