Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Tev nav no manis jābaidās, Emma sacīja.

Tiešām? Kā lai zinu, ka neuzskati mani par ļaunu radījumu? Varbūt pieteicies mani pavadīt, lai beidzot varētu nogalināt?

Nerunā muļķības, viņa atbildēja. Tu parādījies tik pēkšņi, nepazīstams un svešs, un vajāji mani kā trakais. Ko gan es varēju domāt?

-Jauki, viss skaidrs. Pamāju ar galvu, lai gan pārliecināts nebiju.

Nodūrusi skatienu, Emma ar zābaka purngalu urbināja dubļos bedrīti. Liesma viņas plaukstās mainīja krāsu, no oranžas izbālēdama vēsā indigo.

Es meloju. Es tevi uzreiz pazinu. Viņa uzmeta man skatienu. Tu esi ļoti līdzīgs viņam.

Tā cilvēki saka.

Piedod, ka sarunāju tev muļķības. Negribēju ticēt, kad sacīji, kas esi. Es jau zināju, ko tas nozīmē.

Viss kārtībā, es atteicu. Bērnībā man ļoti gribējās ar jums visiem satikties. Tagad, kad tas beidzot noticis… -Pašūpoju galvu. Man tiešām žēl, ka bija jābrauc ar tādu vēsti.

Pēkšņi pieskrējusi klāt, Emma apmeta man ap kaklu rokas, un, pirms mūsu augumi saskārās, liesmiņa viņas plaukstās apdzisa. Jutu, cik sakarsušas Emmai no uguns plaukstas. Bridi stāvējām tumsā klusēdami: es un pusaudze-večiņa, skaista meitene, kas mīlēja manu vectēvu, kad viņš bija manos gados. Neatlika nekas cits kā apvīt ap Emmu rokas, un mirkli vēlāk abi jau raudājām.

Dzirdēju tumsā, ka Emma dziļi ievelk elpu, un tad viņa atrāvās. Uguns viņas plaukstā atkal iedegās.

Atvaino, ka es tā, Emma sacīja, parasti jau es…

Neņem galvā!

-Jāiet tālāk.

Rādi ceļu. Es pamāju.

Gājām pa mežu, patīkami klusēdami. Kad sasniedzām purvu, Emma piekodināja:

Ej tieši manās pēdās!

Tā arī darīju, soli pēc soļa. Tālumā mirgoja purva gāzes zaļie sārti, it kā sasaukdamies ar Emmas gaismiņu.

Tikuši līdz akmeņu krāvumam, iegājām iekšā, vienā rāvienā aizšļūcām uz sānu kambari un mirkli vēlāk iegājām miglas cauraustajā pasaulē. Emma pavadīja mani līdz takai un tad, savijusi pirkstus ar manējiem, cieši tos saspieda. Bridi klusējām. Pēc tam Emma pagriezās un devās projām, un migla aprija meitenes augumu tik ātri, ka bridi šaubījos, vai viņa maz bijusi man blakus.

* * *

Atgriezies pilsētā, gandrīz vai gaidīju, ka ielas atkal būs pilnas ar zirgu pajūgiem. Bet nē, mani sveica ģeneratoru rūkoņa un televizoru gaisma namiņu logos. Biju mājās, kādas nu tās bija.

Pie bāra letes atkal darbojās Kevs, kas, man ienākot, pacēla glāzi uz manu pusi. Neviens negribēja mani nolinčot. Pasaulē viss bija nostājies savās vietās.

Uzkāpis augšā, atradu tēti aizmigušu pie galdiņa ar klēpj-datoru. Kad aizvēru durvis, viņš uzrāvās augšā.

Sveiks! Sveicināts! Tu nu gan vēlu. Vai ne? Cik pulkstenis?

Nezinu, es atbildēju. Laikam deviņi vēl nav. Vismaz ģeneratori vēl rūc.

Tētis izstaipījās, paberzēja acis.

Kur tu šodien biji? Cerēju tevi satikt jau pusdienās.

Vēlreiz devos papētīt veco māju.

Vai kaut ko atradi ari?

Nu… ne gluži, es noburkšķēju, nožēlodams, ka nebiju izgudrojis labāku atbildi.

Tētis uzmeta man dīvainu skatienu.

Kur tu tiki pie šitā?

Pie kā?

Pie drēbēm, viņš atbildēja.

Pametis skatienu lejup, apķēros, ka esmu klauna kostīmā.

Atradu vecajā mājā, es izmetu, jo nebija laika izgudrot neko ticamāku. Vai nav foršas?

Tētis saviebās.

Uzvilki to, koatradi? Džeik, tas taču nav higiēniski. Un kur palika tavi džinsi un žakete?

Bija pēdējais laiks mainīt sarunas tematu.

Nāvīgi sasmērējos, un es… Balss man aizlūza, un, lai glābtu situāciju, blenzu tēta datorā. Paklau, vai tu ņemies ar grāmatu? Kā sviežas?

Tētis aizcirta klēpjdatoru.

Mana grāmata šobrīd nav galvenais. Pirmajā vietā ir tava veselība. Šaubos, vai doktoram Golanam bija prātā tavi vientuļie pārgājieni uz veco māju. Dodot zaļo gaismu ceļojumam.

Kaut kas traks, īsts rekords! es iesaucos.

-Ko?

Apbrīnojami ilgi izturēji, nepieminējis manu psihiatru.

Izlikos, ka skatos rokas pulkstenī, kura man nebija.

Četras dienas, piecas stundas un divdesmit septiņas minūtes, kurās viss bija kārtībā.

Tas cilvēks tev tiešām palīdzēja, tētis sacīja. Dievs vien zina, kādā stāvoklī tu būtu, ja mēs nebūtu viņu atraduši.

Tev taisnība, tēt. Dakteris Golans man ļoti palīdzēja. Taču tāpēc vien viņš nekontrolēs visu manu dzīvi. Ak kungs, jūs ar mammu tikpat labi varētu nopirkt man aproci, kas teiktu: Kā rīkotos doktors Golans? Tad es, pirms kaut ko darīt, tai pajautātu. Pirms iet nokārtoties. Kā doktors Golans ieteiktu man to darīt? Sāniski vai taisni uz priekšu? Kāda nokārtošanās man būtu psiholoģiski vērtīgākā?

Tētis brīdi klusēja, bet tad sāka runāt klusā, čērkstošā balsi. Viņš paziņoja, ka rit man jāiet kopā ar viņu vērot putnus, gribu to vai ne. Kad atbildēju, ka viņš smagi kļūdās, tētis piecēlās un devās lejup uz bāru. Domāju, ka viņš iet dzert vai vēl kaut ko, tāpēc novilku klauna kostīmu, taču jau pēc dažām minūtēm viņš, pieklauvējis pie manas guļamistabas durvīm, paziņoja, ka man kāds zvana.

Nospriedis, ka mamma, sakodu zobus un sekoju tētim pa kāpnēm uz telefona būdu bāra tālajā galā. Pasniedzis man klausuli, viņš gāja apsēsties pie galdiņa. Aizslidināju ciet durvis.

Hallo?

Tikko runāju ar jūsu tēvu, klausulē atskanēja vīrieša balss. Viņš šķita tāds kā satraukts.