Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Sešdesmitajos gados astronauti tur atstāja šādas tādas drazas un karogu, bet tas ari viss.

Vai Lielbritānija vēl valda pār pasauli?

Nu… ne gluži.

Visi izskatījās vīlušies. Jauzdama iespēju, mis Peregrīne ierunājās:

Redzat, bērni? Nākotne, kā izrādās, nav nemaz tik grandioza. Mūsu vecajiem labajiem laikiem nav ne vainas!

Man radās iespaids, ka viņa bieži mēģina to bērniem iestāstīt, taču bez lieliem panākumiem. Interesanti, cik sen jau viņi mitinās te, vecajos labajos laikos?

Vai drīkstu pajautāt, cik jums gadu? es sacīju.

Astoņdesmit trīs, Horācijs atbildēja.

Olivija satraukti pacēla roku.

Man nākamajā nedēļā būs septiņdesmit pieci ar pusi!

Netiku gudrs, kā viņiem nesajūk mēnešu un gadu skaits,

dzīvojot vienā un tajā pašā dienā.

Man ir simt septiņpadsmit vai simt astoņpadsmit gadu, -sacīja zēns ar smagiem plakstiem, Enohs.

Es viņam nedotu vairāk par trīspadsmit.

Agrāk dzīvoju citā cilpā, viņš piebilda.

Bet man ir gandrīz astoņdesmit septiņi, atzinās Milards, piestūķējis muti ar pilošiem zoss gabaliem. Runādams viņš atklāja visu skatieniem daļēji sagremotu masu, kas trīcēja neredzamā barības vadā.

Pienāca ari mana kārta. Atklāju, ka esmu sešpadsmit gadus vecs. Redzēju, ka daži bērni iepleš acis. Olīvija pārsteigta iesmējās. Visiem šķita dīvaini, ka esmu tik jauns, savukārt man vēl lielāks brīnums bija viņu bērnišķīgā āriene. Floridā pazinu daudzus astoņdesmitgadniekus, bet šie bērni uzvedās pavisam citādi. Acīmredzot mierīga dzīve vienā un tajā pašā dienā, mūžīgā un nemirstīgā vasara saistīja gan garīgi, gan fiziski un viņi bija sastinguši jaunībā kā Pīters Pens un tā pazaudētie puikas.

Laukā nodārdēja, šovakar jau otro reizi, taču skaļāk un tuvāk, sadrebinot uz galda sudrablietas un šķīvjus.

Steigšus pabeidziet ēst! mis Peregrīne dziedošā balsī iesaucās, un tad māju satricināja kārtējais sprādziens, noraujot man aiz muguras attēlu ar visu rāmi.

Kas tad tas? es pajautāju.

Atkal tie nolādētie friči! norūca Olīvija, uzsizdama ar mazo dūriti pa galdu kā dažs labs pārskaities pieaugušais.

Tālumā atskanēja tāda kā dūkoņa, un es pēkšņi attapos, kas notiek. Bija 1940. gada trešā septembra vakars, un tūlīt no debesīm nokritīs bumba, izraujot mājā lielu caurumu. Kalna pusē kauca gaisa trauksmes sirēna.

Mums jāskrien projām! juzdams, ka rīkli aizžņaudz nāvīgas bailes, iesaucos.

Viņš nezina! Olīvija ķiķināja. Domā, ka tūlīt mirsim!

Tā ir tikai transformācija, Milards paskaidroja. Nav vērts laisties lapās.

Vai tā notiek katru vakaru?

Mis Peregrīne pamāja ar galvu.

Bez izņēmuma, viņa sacīja.

Tomēr šaubas no manis neatkāpās.

Vai varam iziet laukā un parādīt to Džeikobam? Hjū prasīja.

Jā, vai drīkstam? Klēra iesāka, pēc divdesmit minūšu Igņošanās pēkšņi iedegusies sajūsmā. Transformācija ir tik skaista!

Mis Peregrīne iebilda, ka viņi vēl nav pabeiguši vakariņot, taču bērni tā lūdzās, ka direktore beigās atmaiga.

Labi, bet tikai ar tādu norunu, ka uzvilksiet maskas, -viņa piekodināja.

Aizspurguši no galda, visi skrēja laukā no istabas, aizmirsuši par nabaga Olīviju, līdz beidzot kāds apžēlojās un atbrīvoja viņu no krēsla. Skrēju nopakaļ bērniem uz vestibilu gar koka paneļa sienām, kur visi, paķēruši kaut ko no skapja, metās laukā. Ari man mis Peregrīne kaut ko pasniedza, un es stāvēju, grozīdams to rokās. Priekšmets atgādināja sakritušos seju no melnas gumijas ar platiem, stiklotiem acu caurumiem (kā šokā sastingušu skatienu) un nokarenu snuķi, kas beidzās perforētā kārbā.

Uz priekšu! mis Peregrīne mudināja. Uzvelciet tās!

Beigās apķēros, ka tā taču ir gāzmaska.

Piesprādzējis to pie galvas, sekoju bērniem uz zālienu, kur visi stāvēja kā izmētātas šaha figūras, maskās sveši, un skatījās uz melnām dūmu grīstēm, kas vēlās pāri debesīm. Tālu dūmakā dega koku galotnes. Rūkoņa nāca no neredzamām lidmašīnām un skanēja no visām pusēm.

Ik pa brīdim atskanēja dobja dārdoņa, belžot man krūtīs, it kā man būtu otra sirds, un mirkli vēlāk sekoja cepinoša karstuma viļņi. Sarāvos pie katra sprādziena, bet bērni pat nepamirkšķināja acis. Viņi dziedāja, vārdiem ritmiski sabalsojoties ar bumbu būkšķiem.

Skrien, trusi, projām, skrien, skrien, SKRIEN! Pif-paf, šauj mednieka bise, PIF-PAF, Būs vien jāiztiek bez truša cepeša šo dien'. Skrien, trusi, projām, skrien, skrien, SKRIEN!

Beidzoties dziesmai, debesis pāršķēla spožas signālraķetes.

Bērni aplaudēja kā skatītāji uguņošanas laikā, un mežonīgi krītošās krāsu šautras atspīdēja maskās. Vakara uzbrukums bija kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu; viņi vairs nebaidījās, un arī mis Peregrines redzētajos fotoattēlos bija parakstiMūsu brīnišķīgais šovs. Zināmā, patoloģiskā veidā viņiem laikam bija taisnība.

Sāka smidzināt, it kā metāla lidaparāti būtu izcaurumojuši mākoņus. Sprādzieni skanēja arvien retāk. Laikam jau uzbrukums bija galā.