Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Mis Peregrīne pašķira vēl dažas lapas, šoreiz apstādamās pie grupas portreta, kurā sievietes un bērni ar nopietnām sejām stāvēja pie papīra mēness.

Ak jā! Gandrīz vai aizmirsu. Izņēmusi fotoattēlu no albuma, viņa to godbijīgi turēja rokā. Lēdija priekšplānā ir mis Eivoseta. Viņa bija tuvu mūsu, īpatņu, karalienes godam. Piecdesmit gadus pēc kārtas izvirzījām mis Eivosetu Imbrīņu Padomes vadītājas amatam, taču viņa nevēlējās atteikties no mācīšanas akadēmijā, kuru pati bija nodibinājusi kopā ar mis Bantingu. Šodien neviena imbrīne nav mis Eivosetas mazā pirkstiņa vērta, ja laiciņu nav pie viņas mācījusies. Es jau pati ari! Ja ieskatīsieties vērīgāk, varbūt pazīsiet meitenīti ar brillēm.

Piemiedzu acis. Mis Peregrines norādītā seja bija tumša un tāda kā izplūdusi.

Vai tā esat jūs?

Es biju viena no jaunākajām mis Eivosetas akadēmijā uzņemtajām studentēm, mis Peregrīne lepni atbildēja.

Bet zēni? es painteresējos. Viņi izskatās vēl mazāki par jums.

Mis Peregrines seja samācās.

-Jūs runājat par maniem nerātnajiem brāļiem. Lai nešķirtos no manis, abi devās man līdzi uz akadēmiju. MIkstpēdiņi kā divi mazi prinči, lūk, kādi viņi bija. Atļaušos pateikt, ka tāpēc abi ņēma nelabu galu.

Vai tad viņi nebija imbrini?

Ai nē, mis Peregrine sapīka. Kā imbrines piedzimst tikaisievietes, un paldies Dievam! Vīrieši nespēj savaldīt temperamentu un nest tādu atbildības nastu. Mums, imbrinēm, jāceļo pa laukiem, meklējot īpatņus, tiem jāpalīdz un jāvairās no visiem, kas vēl mums ļaunu, turklāt audzēkņi jāpaēdina, jāapģērbj, jāslēpj un jāiemūžina mūsu tautas atmiņā. Un, it kā ar to vien nepietiktu, arī jānodrošina, lai mūsu cilpas katru dienu tiktu uzgrieztas kā pulkstenis. Par laimi, restartēšanas mehānisms ir vienkāršs: vienai no mums jāiziet cauri ieejai cilpā. Saprotiet, tāpēc jau tā ir tik atsperīga. Iekļūt cilpā var kā pa caurumu svaigā mīklā: ja laikus neiegrūdīsi pirkstu, var aizvērties. Ja nav ieejas un izejas, nav ari vārstuļa, ar kuru regulēt spiedienu, kas, dabiski, rodas noslēgtā laika sistēmā.

Mis Peregrine sasita plaukstas, it kā tēlojot petardes blīkšķi.

Nu un tad tiek izjaukts līdzsvars.

Atkal noliekusies pār albumu, direktore šķīra tālāk.

-Ja jau par to runājam, lūk, vēl viena bilde. Jā, redz kur tā ir. Iekļūšanas vieta, tieši tā! Viņa paņēma rokās fotoattēlu.

Tā ir mis Finča un viena no viņas audzēknēm, un abas iet uz brīnumaino mis Finčas cilpu reti lietojamā Londonas metro daļā. Cilpas restartēšanas mirklī tuneli piepilda neiedomājami spilgta gaisma. Vienmēr domāju, ka mūsu vārti salīdzinājumā ar šo ir visai pieticīgi, mis Peregrines balsi jautās skaudība.

Es tikai gribu pārliecināties, vai sapratu, es sacīju. -Ja šodien ir 1940. gada trešais septembris, vai rīt arī… būs trešais septembris?

Nu, dažās no cilpas divdesmit četrām stundām būs otrais, bet visā visumā trešais.

Tātad rītdiena nekad nepienāks.

-Zināmā mērā-jā.

Laukā atskanēja tāli dārdi kā pērkona atbalss, un tumstošā loga rāmis nograbēja. Pametusi skatienu augšup, mis Peregrīne atkal izvilka pulksteni.

Baidos, ka šobrīd man vairs nav laika. Tiešām ceru, ka paliksiet uz vakariņām.

Atbildēju, ka labprāt. Tas, ka tētis nesapratīs, kur esmu palicis, man neienāca prātā. Izlocījies laukā no sola, devos viņai pa pēdām uz durvīm, bet tad iedomājos pajautāt vēl kaut ko, kas man jau sen nelika mieru.

Vai mans vectēvs, kad ieradās pie jums, tiešām bēga no nacistiem?

Tiešām. Viņa pamāja ar galvu. Kara pirmajos baisajos gados pie mums ieradās daudz bērnu. Lielā tautas staigāšana. -Mis Peregrīnes sejā redzēju sāpes, it kā viņai viss vēl būtu dzīvā atmiņā. Ābrahamu atradu vienā no cietzemes bēgļu nometnēm. Nabadzīgs, izmocīts zēns, taču tik spēcīgs! Es uzreiz sapratu, ka viņš ir mūsējais.

Atviegloti nopūtos: vismaz šajā ziņā vectēva dzīve man nesagādāja vilšanos. Mēles galā dega vēl kāds jautājums, taču nezināju, kā to formulēt.

Vai viņš… mans vectēvs… vai viņš bija tāds pats kā…

Kā mēs?

Es pamāju ar galvu.

Mis Peregrīne dīvaini pasmaidīja.

Viņš bija tāds kā jūs, Džeikob.

To pateikusi, viņa pagriezās un aizkliboja uz kāpņu pusi.

Mis Peregrīne pieprasīja man pirms maltītes nomazgāt purva dubjus, tāpēc palūdza, lai Emma sagatavo vannu. Laikam cerēja, ka, mazliet ar mani parunājusi, Emma jutīsies labāk. Taču meitene uz mani pat nepaskatījās. Vēroju, kā viņa ielaiž vannā aukstu ūdeni un pēc tam, airējoties ar kailām rokām, sasilda, līdz sāk celties tvaiki.

Visu cieņu, es noteicu, taču Emma neatbildējusi devās projām.

Kad ūdens vannā bija kļuvis pilnīgi brūns, noslaucljos dvielī. Aizdurvē atradu tīru drēbju kārtu maisveida tvīda bikses, krekliņu ar pogām un bikšturus, kas bija man krietni par īsiem, taču nevarēju izgudrot, kā tos pielāgot sev. Atlika vai nu iet ar biksēm, kas nolaistas līdz ceļiem, vai ari aizķert pie krekliņa zemākās pogas. Nospriedu, ka otrais variants ir mazāks ļaunums, un lejā pa kāpnēm uz neparastāko maltīti dzīvē devos klauna apģērbā, trūka tikai grima.