Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

īpatņu pietiek visā pasaulē, mis Peregrine paskaidroja, lai gan senāk mūsu skaits bija daudz lielāks. Saglabājas tie, kas slēpjas tāpat kā mēs, direktores balsi ielavījās nožēla. Savulaik pat varējām atklāti saieties ar vienkāršo tautu. Vienā otrā pasaules nostūri mūs uzskatīja par šamaņiem un mistiķiem, pie kuriem vērsties smagā bridi. Dažām kultūrām saglabājušās ar mums harmoniskas attiecības, lai gan tikai vietās, kur nespēja nostiprināties laikmetlgums un galvenās reliģijas, piemēram, melnās maģijas salā Ambrimā Jaun-hebridās. Liela daļa pasaules no mums jau sen novērsusies. Musulmaņi mūs padzina. Kristieši dedzināja uz sārtiem kā raganas. Pat Velsas un Īrijas pagāni beigās nosprieda, ka esam ļauni elfi un rēgi, kas maina izskatu.

Bet kāpēc tad jūs… vienkārši… nu, nezinu… kaut kur neizveidojat neatkarīgu valsti, kurā varētu dzīvot paši par sevi?

Ak, ja tas būtu tik viegli! Mis Peregrine nopūtās. Raksturīgās īpatnības bieži vien kādā paaudzē neatklājas, dažkārt pat desmit paaudzēs pēc kārtas ne. īpatnie bērni ne

īso

vienmēr, pareizāk sakot, reti piedzimst īpatniem vecākiem, un īpatniem vecākiem ne vienmēr, pareizāk sakot, reti piedzimst īpatni bērni. Vai spējat iedomāties, kāpēc pasaulē, kas tā baidās no atšķirīgā, visiem īpatņiem draud briesmas?

Tāpēc, ka parasti vecāki kļūtu traki, ja bērni sāktu, piemēram, mētāties ar uguni?

Tieši tā, mister Portmen. Parastu vecāku īpatnajiem bērniem bieži vien neiedomājami šausmīgi nodara pāri, viņus atgrūž. Ne tik sirmā senatnē īpatno bērnu vecāki uzskatīja, ka viņu mazuļi nolaupīti un to vietā atstātas laumu atvases, proti, apburti, ļauni, pats par sevi saprotams, nereāli dubultnieki, un tumšākajos laikos nabaga mazuļus, ja uzreiz nenogalināja, tad visbiežāk pameta likteņa varā.

Cik šausmīgi!

Neiedomājami. Kaut kas bija jādara, un tādi kā es radīja vietas, kur brīnumbērni varētu dzīvot šķirti no dzīvelniekiem -reālos pagaidu anklāvos kā, piemēram, mūsējais, ar kuru es ļoti lepojos.

Tādi kā jūs?

Mēs, īpatņi, esam apveltīti ar spējām, kuru parastajiem cilvēkiem nav, un to kombinācijas un dažādība ir tikpat bezgalīgi plaša kā ādas pigmentācija vai sejas panti. Proti, dažas spējas ir ikdienišķas, kaut vai domu nolasīšana, bet citas retas, kā mana spēja manipulēt ar laiku.

Ar laiku? Manuprāt, jūs bijāt pārvērtusies putnā.

Drošs paliek drošs, un tur slēpjas manu spēju atslēga. Tikai putni spēj prasmīgi apieties ar laiku. Tieši tāpēc visiem laika manipulatoriem jāmāk pieņemt putna veidolu.

Mis Peregrīne runāja tik nopietni un lietišķi, ka man vajadzēja bridi padomāt.

Vai tad putni… ceļo laikā? Muļķīgi pasmaidīju.

Mis Peregrīne atturīgi pamāja ar galvu.

Jāatzīst, ka liela daļa slīd turpatpakaļ un to dara tikai reizēm, nejauši. Bet mēs, kas spējam apzināti rīkoties ar laika lauku un ne tikai savējo, bet arī citu -, esam pazīstamas kā imbrīnes. Mēs radām laika cilpas, kurās īpatņi var dzīvot mūžīgi.

Cilpa, es atkārtoju, atcerējies vectēva rīkojumu atrast putnu un cilpu. Tātad mēs esam cilpā?

Jā. Lai gan to vieglāk atcerēties kā 1940. gada trešo septembri.

Pārliecos pāri mazajam solam uz viņas pusi.

Ko jūs gribat teikt? Tikai viena diena? Kas atkārtojas?

Nepārtraukti, lai gan mūsu dzīve turpinās. Pretējā gadījumā mēs zaudētu atmiņas par pēdējiem, ak vai, septiņdesmit gadiem, kopš esam te apmetušies.

Apbrīnojami! es izdvesu.

Protams, mēs bijām Kērnholmā jau desmit gadus pirms 1940. gada trešā septembra, salas unikālās ģeogrāfijas dēļ fiziski nošķirti, tomēr tikai pēc liktenīgā datuma mums vajadzēja norobežoties ari laikā.

Bet kāpēc?

Tāpēc, ka pretējā gadījumā mūs visus nonāvētu. Uzlidojuma laikā.

Skaidrs.

Pētīju skolas solu. Viss pamazām ieguva jēgu, lai gan pagaidām neskaidru.

Vai līdztekus šai cilpai pastāv ari citas?

Daudzas, mis Peregrīne atbildēja, un gandrīz visas imbrīnes, cilpu mātes, ir manas draudzenes. Teiksim, mis Ganeta Īrijā 1770. gada jūnijā, mis Naitdžāra no Svansī 1901. gada trešajā aprīlī, mis Eivoseta un mis Bantinga, abas Dārbi-šīrā 1867. gada Svētā Svizina dienā, mis Trikripera, neatceros gan datumu, un mīļā mis Finča. Kaut kur jābūt viņas jaukajai ģīmetnei.

Izcēlusi no plaukta smagu fotoalbumu, mis Peregrīne nolika to manā priekšā uz sola. Pārliekusies man pār plecu, viņa šķīra biezās lapas, meklēdama attēlu, tomēr pakavēdamās arī pie citiem, un viņas balsi jautās sapņaina nostalģija. Albumā manīju attēlus, kādi bija ari pagrabā izšķīdušajā lādē un vectēva cigāru kārbā. Mis Peregrīne bija saglabājusi visus. Dīvaini bija iedomāties, ka viņa rādīja tos vectēvam pirms daudziem gadiem, kad viņš bija manā vecumā, varbūt pat šajā klasē, pie šī sola, bet tagad man, it kā es būtu iekļuvis pagātnē un vectēva dzīvē.

Beidzot atradusi fotoattēlu, kurā redzama ēteriska būtne un apaļš putniņš, kas tup uz viņas plaukstas, mis Peregrīne sacīja:

Tā ir mis Finča1 ar savu krustmāti mis Finču.

Izskatījās, ka sieviete ar putnu sarunājas.

Kā jūs viņas vienu no otras atšķīrāt? es pajautāju.

Vecākā mis Finča lielu daļu laika labprāt dzīvoja kā žubīte. Tā viņa jutās labāk. Viņa nebija no runātājām.