Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Putnam nepatīk, ka mēs runājam par Viktoru, viņš paskaidroja. Ja gribi zināt, tieši tāpēc viņa visu laiku staigā melnā apģērbā. Starp citu, direktorei nav jāzina arī tas, ka mēs te bijām. Citādi viņa pakārs mūs ar galvu uz leju!

Vilku piemin, vilks klāt: skaidri dzirdējām pa kāpnēm klibojam mis Peregrīni. Bronvīne nobālējusi metās mums garām uz durvīm, bet Enohs nepaguva, jo aizšķērsoju viņam ceļu.

Laid mani! viņš šņāca.

Pasaki, kas notika ar Viktoru!

   Nevaru!

Tad pastāsti par reidu uz ciemu!

To ari nevaru!

Enohs mēģināja pastumt mani malā, bet, sapratis, ka tas neizdosies, padevās.

Labi, tikai aizver durvis, un tad es tev pačukstēšu!

Paguvu tās aiztaisīt, kad mis Peregrine jau bija tikusi līdz

kāpņu laukumam. Bridi stāvējām, piespieduši ausis pie durvīm, klausīdamies, vai neesam nopeilēti. Direktores soļi nodipēja uz mūsu pusi līdz gaiteņa vidum un tad apstājās. Nočīkstēja durvis un tūliņ aizvērās.

Iegāja savā istabā, Enohs nočukstēja.

Nu, es mudināju, tagad stāsti par reidu uz ciemu!

It kā nožēlodams, ka par to ieminējies, Enohs pamāja,

lai paeju tālāk no durvīm. Paklausījis pieliecos, lai viņš var iečukstēt man ausī.

Kā jau teicu, mums tā ir spēle. Tās saturu izsaka pats nosaukums.

Tu gribi teikt, ka jūs tiešām dodaties reidos uz ciemu?

Patrokšņojam, patrenkājam cilvēkus, paņemam, ko gribam, kaut ko nosvilinām. Baigi jautri.

Bet tas ir šausmīgi!

Mums taču kaut kā jāpielieto savas spējas, vai ne? Visādam gadījumam varbūt pašiem būs jāaizstāvas. Citādi ierūsēsim. Turklāt mums ir noteikumi. Nedrīkstam nevienu nogalināt. Vienīgi pabiedēt. Nu un, ja kāds tiek ievainots, tas jau nākamajā rītā ir sveiks un vesels un visu aizmirsis.

Vai Emma ari piedalās tavā spēlē?

Nē. Viņa jau ir tāda pati kā tu. Uzskata, ka tas irļauni.

Ir jau ari.

Enohs izbolīja acis.

-Jūs abi esat viens otra vērti.

Kāto lai saprot?

Iztaisnojis savu metru sešdesmit trīs centimetrus garo augumu, Enohs iebakstīja ar pirkstu man krūtīs.

Saproti tā: neiesaku lēktman uz auguma, vecīt. Ja mēs laiku pa laikam neietu reidā uz to nolādēto ciemu, tad būtu sen nojūgušies. Piegājis pie durvīm, viņš uzlika roku uz kliņķa, bet tad pagriezās ar seju pret mani. Ja tu domā, ka esam maitas, tad novēlu tev izbaudītviņus.

Kas tie parviņiem? Velns lai parauj, par ko tu runā?

1

Finch žubīte(angļu vai.).

Piespiedis pirkstu pie lūpām, Enohs izgāja laukā.

Paliku atkal viens. Manu skatienu piesaistīja augums gultā.

Kas ar tevi īsti notika, Viktor?

Varbūt sajuki prātā un izdarīji pašnāvību, vai ari tev apnika līksmā mūžība bez nākotnes, vai varbūt noriji žurku indi vai meties lejā no klints? Bet varbūt vainīgi bijaviņi vai "citas briesmas", kuras pieminēja mis Peregrine?

Izgājis gaitenī, devos uz kāpnēm, un tad aiz pievērtām durvīm sadzirdēju mis Peregrines balsi. Iemetos tuvākajā istabā un paliku tur, līdz viņa aizkliboja garām un lejā pa kāpnēm. Pie gultas bija nolikti zābaki. Emmas apavi! Biju iešmaucis viņas guļamistabā.

Pie sienas stāvēja kumode un spogulis, pie otras -rakstāmgalds, pie tā piebīdīts krēsls. Kārtīgas meitenes istaba, kurai nav, ko slēpt, vismaz tā šķita, iekams nebiju atradis kumodē cepuru kārbu. Tā bija pārsieta ar auklu, un uz vāka ar mīkstu zīmuli bija uzrakstīts:

Man tas bija kā plandoša sarkana apakšveļa bullim. Apsēdies ieliku kārbu klēpī un atraisīju auklu. Mirkli vēlāk ieraudzīju simtiem vēstuļu, visas no vectēva.

Mana sirds sāka joņot. Zelta raktuve, kuru biju cerējis atrast vecajā graustā! Protams, okšķerēdams jutos nelāgi, tomēr, ja visi grib glabāt noslēpumu, neatliek nekas cits kā pašam to atklāt.

Gribēju izlasīt visas vēstules pēc kārtas, taču baidījos, ka mani pieķers, tāpēc tikai ātri tās pārcilāju, lai gūtu iespaidu. Daudzas bija rakstītas četrdesmito gadu sākumā, kad vectētiņš Portmens karoja. Nejauši izvēlētas vēstules atklāja, ka sarakste bijusi gara un pastāvīga un vectēvs bieži apliecinājis mīlestību, neparasti raksturodams Emmas skaistumu savā tolaik lauzītajā angļu valodā.(Tu esi skaista kā puķe, ari smaržo labi. Vai drīkstu Tevi noplūkt?) Vienam sūtījumam bija pievienots foto, kurā vectēvs sēdēja uz aviobumbas ar cigareti mutē.

Ar laiku vēstules kļuva īsākas un pienāca retāk. Ap 1950. gadu varbūt vienreiz gadā. Pēdējā bija rakstīta 1963. gada aprīlī, un aploksnē vēstules nebija, tikai dažas fotogrāfijas (no Emmas, vectēvs tās bija atsūtījis atpakaļ). Vienā viņa bija redzama senākos laikos ar tādu kā vectēva žokejcepuri galvā, mizodama kartupeļus un ļuļķēdama kaut ko līdzīgu mis Peregrīnes garajai pīpei. Otrs attēls bija skumjāks acīmredzot sūtīts, kad no vectēva ilgāku laiku nebija pienākusi vēstule. Trešajā attēlā, pēdējā, ko vectēvs bija sūtījis Emmai, viņš bija pusmūža gados, ar mazu meitenīti rokās.