Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

No pēdējā attēla labu bridi nespēju atraut skatienu, līdz beidzot sapratu, kas ir mazā meitene. Mana krustmāte Sūzija, varbūt četru gadu vecumā. Pēc tam vēstuļu vairs nebija. Interesanti, cik ilgi Emma vēl rakstīja manam vectēvam, nesaņemdama atbildi, un kur viņš lika saraksti. Vienkārši izmeta laukā? Kaut kur noslēpa? Jādomā, ka tēvs un krustmāte bērnībā atrada vienu no Emmas vēstulēm un tās dēļ uzskatīja tēvu par meli un krāpnieku. Ai, cik rūgti viņi maldījās!

Dzirdēdams aiz muguras kāsu, pagriezos un ieraudzīju Emmu, kas stāvēja durvīs un skatījās. Nosarcis lūkoju savākt vēstules, taču bija jau par vēlu. Biju iekritis.

Atvaino, ka ielauzos.

Nolādēts, redzu, Emma atbildēja. Bet nejūties traucēts un lasi vien tālāk!

Piegājusi pie kumodes, viņa atrāva vaļā atvilktni un izgāza tās saturu uz grīdas.

ja jau esi tā ieskrējies, varbūt pārcilāsi arī manas biksītes!

No visas sirds nožēloju, es taisnojos. Nekad tā nerīkojos.

Paf to es nešaubos. Droši vien nepietiek laika: jālūr dāmu logos.

Aiz dusmām trīcēdama, viņa noliecās pār mani; tikmēr es mēģināju salikt vēstules atpakaļ kārbā.

Mān bijasava sistēma, ja gribi zināt. Dod man, tu visu sajauci!

Apsēdusies Emma pagrūda mani malā, izņēma vēstules un aši kā pasta operatore salika kaudzītēs uz grīdas. Sapratu, ka labāk turēt mēli aiz zobiem, tāpēc rāmi noskatījos, kā viņa darbojas.

Mazliet nomierinājusies, Emma ierunājās:

Tātad vēlies zināt par mums ar Abi, vai ne? Tu taču varēji pajautāt.

Negribēju okšķerēt.

Diezgan āķīgs temats, vai ne?

Laikam gan.

Nu un ko tad tu gribi zināt?

Padomāju. Nezināju, ar ko sākt.

Kas… toreiz notika?

Labi, izlaidīsim jaukos brīžus un ķersimies uzreiz pie beigām. Pavisam vienkārši. Viņš aizgāja. Teica, ka mīl mani, solīja atgriezties. Un vairs neparādījās.

Bet viņam taču vajadzēja doties projām, vai ne? Karot.

   Vajadzēja? Nezinu. Abe teica, ka nespēs sev piedot, ja nedosies karot, kad viņa tautiešus vajā un nonāvē. Tas esot viņa pienākums. Laikam jau pienākums bija svarīgāks par mani. Tomēr es gaidīju. Gaidīju un uztraucos visu nolādēto kara laiku, baidīdamās, ka ikviena vēstule var nest ziņu par viņa nāvi. Bet, kad karš beidzot bija galā, Abe paziņoja, ka diez vai atgriezīsies. Te varot nojūgties. Karā viņš esot iemācījies sevi aizstāvēt, un viņam vairs nevajagot tādu aukli kā Putns. Grasījās braukt uz Ameriku un iekārtot tur mājas, un tad atbraukt pēc manis. Tāpēc turpināju gaidīt. Gaidīju tik ilgi, ka tad, ja es tiešām būtu aizbraukusi, man jau būtu četrdesmit gadu. Un tad viņš aizrāvās ar vienkāršāku būtni. Beigās, kā saka, viss bija skaidrs.

Vai, cik žēl! Man nebija ne jausmas.

Sens stāsts. Sīkāk es to nepārcilāšu.

Tu vaino viņu, ka esi te iestrēgusi, es secināju.

Emma uzmeta man skarbu skatienu.

Kas teica, ka esmu iestrēgusi? viņa nopūtās. Nē, es Abi nevainoju. Es tikai ilgojos.

Vēl aizvien?

Katru dienu.

Emma pabeidza kārtot vēstules.

Te iekšā ir viss, viņa sacīja, uzlikdama kārbai vāku. Visa manas mīlestības vēsture pieputējušā kārbā, nolikta skapī.

Smagi nopūtusies, Emma aizvēra acis un ieknieba sev degunā. Vienubrīd šķita, ka zem gludās sejas redzu vecu sievieti.

Vectēvs samīdīja viņas nabaga ilgu pārņemto sirdi, un rēta vēl joprojām nebija sadzijusi, lai arī pagājuši tik daudzi gadi.

Gribēju Emmu apskaut, taču kaut kas mani atturēja. Man blakus sēdēja skaista, neparasta, valdzinoša meitene, kurai (zili zaļi brīnumi!) es laikam patiku. Bet tad apķēros, ka ne jau es. Viņas sirdi bija salauzis mans vectēvs, un es biju tikai viņa aizvietotājs. Ar to vajadzētu pietikt, lai atvēsinātu prātu, kaut arī biju iekarsis. Pazīstu zēnus, kam derdzas tikties ar draugu bijušajām mīļotajām. Ja tā, tad draudzība ar vectēva bijušo sirdspuķīti būtu īsts asinsgrēks.

Bet tad jutu Emmas roku uz savējās. Viņa uzlika galvu man uz pleca, un es jutu, kā viņas zods tuvojas manai sejai. Žestu valodā tas acīmredzot bija aicinājums noskūpstīt. Mirkli vēlāk mūsu sejas jau būtu pavisam tuvu, un, saslēgdams savas lūpas, es nopietni viņu aizvainotu un atgrūstu, kā tikko jau biju to izdarījis. Nevaru teikt, ka es Emmunegribēju, tieši otrādi: vēlējos kā vēl nekad taču, iedomājoties, ka skūpstāmies divu pēdu attālumā no kārbas ar sasodīti labi saglabātajām vectēva mīlestības vēstulēm, jutos ārkārtīgi satraukts.

Juzdams Emmas vaigu pie savējā, zināju, ka tagad vai nekad, tāpēc noskaņas iznīcināšanai izspēru pirmo muļķību, kas ienāca prātā.

Vai tev ar Enohu kaut kas ir?

Atrāvusies kā dzelta, Emma skatījās uz mani tā, it kā es piedāvātu pusdienās kucēnus.

Ko?! Nē! Augstā debess, kas tevi uzvedināja uz tik aplamām domām?

Viņš. Runājot par tevi, Enohs ir tāds kā sarūgtināts, un es nepārprotami jūtu, ka viņš negrib mani te redzēt, it kā es sprauktos iekšā viņa spēlē vai tamlīdzīgi.

Emmas acis iepletās.

Starp citu, viņam nav nekādas spēles, kurā tu varētu iespraukties, par to vari būt drošs. Viņš ir greizsirdīgs muļķis un melis.

Tiešām?

Kas tiešām?

Melis.

Emma piemiedza acis.

Kāpēc tu tā domā? Kādas muļķības viņš tev sagvelzis?

Emma, kas notika ar Viktoru?