Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Pirmajā acumirklī viņa izskatījās satriekta, bet tad, pašūpojusi galvu, nomurmināja:

Lai nolādēts tas patmīlīgais puika!

-Jūs visi kaut ko noklusējat, un es gribu zināt, ko.

Es nedrīkstu teikt.

To vien dzirdu! Es nedrīkstu runāt par nākotni, bet tu -par pagātni. Mana vectēva pēdējā vēlēšanās bija, lai braucu šurp noskaidrot patiesību. Vai tie būtu bijuši tukši vārdi?

Emma paņēma manu roku, ielika sev klēpī un neatlaida no tās skatienu. Laikam meklēja īstos vārdus.

Tev taisnība, viņa beigās atzina, par noklusēšanu.

Pastāsti man!

Tagad ne, viņa atbildēja. Naktī.

Norunājām satikties vēlā vakarā, kad tētis un mis Peregrīne jau gulēs. Emma apgalvoja, ka citādi nevar, jo sienām esot ausis un dienasgaismā nevarot pagriezties, lai citi neredzētu. Lai radītu ilūziju, ka mums nekas nav slēpjams, pēcpusdienu pavadījām, staigādami pa pagalmu visu acu priekšā, bet

saulrieta sākumā es devos uz purvu.

* * *

Bija kārtējais divdesmit pirmā gadsimta lietainais vakars. Aizkūlies līdz Priesteru alai, biju laimīgs, ka beidzot esmu sausā vietā. Bārā atradu tēti vienatnē sūcam aliņu. Apsēdies sāku pūst pīlītes par aizvadīto dienu, slaucīdams seju ar salvetēm. Pamazām biju nonācis pie slēdziena: jo biežāk melo, jo vieglāk tas padodas.

Tētis klausījās manī pa ausu galam. -Jā, viņš māja ar galvu, tīri interesanti.

Tēta skatiens aizslīdēja projām, un viņš atkal ierāva alu.

Kas noticis? es prasīju. Tu uz mani vēl dusmojies?

Nē, nekā tamlīdzīga. Viņš tā kā gribēja vēl kaut ko teikt, bet tad atmeta ar roku. Ai, pēdējās muļķības.

-Tēti! Pastāsti gan!

Zini… tas čalis, kas parādījās pirms dažām dienām… Arī putnu novērotājs.

Paziņa?

Tēvs purināja galvu.

Nē, tikai te ieraudzīju. Sākumā nospriedu, ka svētdienas entuziasts, bet nē, baigais maita, nāk uz tām pašām vietām, ligzdām, kur es, kaut ko pieraksta. Vārdu sakot, zina, ko dara. Šodien ieraudzīju viņu ar būri apgredzenošanai un ķīķeri, tāpēc zinu, ka lietpratējs.

Ķīķeri?

Binokli. Ar īstām, kārtīgām lēcām. Tētis saņurcīja salveti un izgludināja, nu jau trešo reizi: nervozs ieradums. Šķiet, ka okšķerē putnu koloniju, saproti? Bet es cerēju, ka mana grāmata būs unikāla.

Un tad parādījās tas ēzelis.

Džeikob!

Es gribēju teikt, ne visai labais maitasgabals.

Tētis iesmējās.

Paldies, dēls! Trāpīji naglai uz galvas.

Tava grāmata tāpat būs unikāla, centos tēvu uzmundrināt.

Viņš paraustīja plecus.

Nezinu. Ceru.

Viņa balss neskanēja pārliecinoši.

Es jau skaidri zināju, kas sekos. Daļa no dramatiskā cikla, kurā mans tētis kārtējo reizi iekritis. Vispirms viņš ne pa jokam aizraujas ar projektu, runā par to mēnešiem bez apstājas. Pēc tam neizbēgami uzrodas sīka problēma, kas met sprunguļus riteņos, un tēvs, pat nemēģinājis to novērst, krīt izmisumā. Beigās projekts tiek atsaukts un viņš ķeras pie nākamā, un cikls sākas no jauna. Manu tēvu viegli izsist no sliedēm. Tieši tāpēc viņa rakstāmgaldā ieslēgts ducis nepabeigtu manuskriptu, tamdēļ negāja krastā arī putnu veikala atvēršana, ko viņš bija iecerējis kopā ar krustmāti Sūziju; tieši tāpēc tētis nav bijis nevienā Āzijas valstī, lai gan ieguvis bakalaura grādu Āzijas valodās. Četrdesmit sešu gadu vecumā tēvs vēl nebija atradis savu vietu dzīvē un centās pierādīt, ka var iztikt bez manas mātes naudas.

Tagad man vajadzētu viņu uzmundrināt. Juzdams, ka to nespēšu, centos veikli mainīt sarunas tematu.

Kur tas intervents apmeties? es pajautāju. Manuprāt, mēs dzīvojam vienīgajā viesnīcas numurā.

Laikam teltī, tētis atbildēja.

Tādos laikapstākļos?

Norūdījies ornitologs, fanātiķis. Smagi apstākļi tuvina cilvēku pētniecības objektam gan fiziski, gan garīgi. Kā saka, caur ciešanām uz zvaigznēm.

Sāku smieties.

Kāpēc tad tu pats nenakšņo zem klajas debess? pajautāju un uzreiz nožēloju.

Jādomā, ka tieši tāpēc man ar grāmatu nekas nesanāks. Vienmēr atradīsies kāds, kas būs aizrautīgāks par mani.

Neveikli sagrozījos krēslā.

Es tā nemaz nedomāju. Es gribēju teikt, ka…

Kuš! tētis sastindzis zaglīgi paglūnēja uz durvīm. Ātri paskaties, bet neuzkrītoši! Viņš tikko ienāca.

Paslēpis seju aiz ēdienkartes, lūrēju pār tās augšmalu. Durvīs stāvēja nevīžīga izskata bārdainis, nodauzīdams no zābakiem ūdeni. Ar kapuci, tumšās acenēs, laikam savilcis vienu džemperi uz otra, tāpēc izskatījās gan resns, gan mazliet aizdomīgs.

Kā Santaklauss bezpajumtnieks. Man nav ko teikt! es čukstēju. Līdz mums vēl tāda mode nav atnākusi.

Tētis nelikās dzirdam. Atnācējs apsēdās pie letes, un sarunas mazliet pieklusa. Kevs pajautāja, ko viņš vēlētos, un bārdainis kaut ko atbildēja. Kevs pazuda virtuvē. Svešais gaidīdams skatījās taisni uz priekšu. Necik ilgi, un atgriezās Kevs, nesdams maisiņu ar gaļu. Svešais to paņēma, nometa uz letes vairākas banknotes un devās uz durvīm. Pirms aiziet, viņš pagriezās un nesteidzīgi aplaida visapkārt skatienu.

Ko viņš pasūtīja? tikko bija aizvērušās durvis, tētis jautāja.

Pāris bifšteku, Kevs atbildēja. Teica, ka viņa pēc varu necept, tad nu dabūja pusjēlus. Diez cik izvēlīgs nav.

Bāra viesi sāka murmināt un prātot, nu jau skaļāk.

Jēls bifšteks, es teicu tēvam. Tu taču atzīsi, ka pat ornitologam tas ir dīvaini.