Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Varbūt ēd visu nevārītu, tētis atbildēja.

-Jā, tik tiešām. Bet varbūt apnicis mieloties ar jēra asinīm vien.

Tētis iepleta acis.

Gan jau viņam nometnē ir plīts. Varbūt dod priekšroku cepšanai brīvā dabā.

Lietū? Starp citu, kāpēc tu viņu aizstāvi? Man šķita, ka viņš ir tavs niknākais sāncensis.

Es negaidu, lai tu saprastu, tēvs atbildēja, tomēr būtu jauki, ja tu par mani nezobotos.

Pēc tam viņš piecēlās un devās uz bāriņu.

* * *

Pēc dažām stundām tētis uzsteberēja augšā, smirdēdams pēc alkohola, un iekrita gultā. Uzreiz aizmidzis, viņš sāka mežonīgi krākt. Paķēru mēteli un atklāti devos uz satikšanos ar Emmu.

Tukšajās ielās valdīja nāves klusums: dzirdēju krītam rasas lāses. Pār debesīm stiepās plāni mākoņi, un mēness spīdēja tik vien, lai apgaismotu man ceļu. Kad biju ticis līdz kalnam, kņudēja visās malās. Aplaidis riņķī skatienu, ieraudzīju tālumā uz klints cilvēku, kas mani vēroja. Pacēlis rokas pie sejas, iepletis elkoņus, laikam skatījās binoklī. No sākuma nošķendējos:velns parāvis, iegāzos, domādams, ka tur sardzē stāv aitkopis, iejuties detektīva lomā. Bet kāpēc viņš nenāca man klāt? Cilvēks stāvēja un skatījās, un es lūkojos pretī.

Beigās samierinājos:ja jau iekritu, iekritu. Iešu uz priekšu vai atpakaļ, tāpat tētis uzzinās par manu nakts pārgājienu. Tāpēc pacēlu roku sveicienam un pazudu aukstajā miglā.

Kad iznācu laukā no akmeņu krāvuma, šķita, ka visi mākoņi aizgrūsti projām, bet mēness atgādināja lielu, piepūstu dzeltenu balonu, tik spilgtu, ka gandrīz gribējās piemiegt acis. Pēc dažām minūtēm parādījās Emma, atbridusi pa purvu, un atvainodamās bēra vārdus kā pupas.

Atvaino, ka nokavēju! Nevarēju sagaidīt, līdz visi salien gultās! Un tad pa ceļam uzskrēju virsū Hjū un Fionai, kas dārzā maigojās uz nebēdu. Bet neuztraucies! Viņi apsolīja nevienam neteikt, ja es pati klusēšu.

Emma apmeta man ap kaklu rokas.

Ai, kā esmu pēc tevis noilgojusies, viņa sacīja. Atvaino, ka pirmīt tā sanāca.

Es tāpat, neveikli glāstīju viņas muguru. Labi, bet tagad parunāsim.

Emma atrāvās.

Te ne. Iesim uz labāku vietu. īpašu vietu.

Nezinu gan…

Viņa saņēma mani aiz rokas.

Nebozies. Būsi sajūsmā, es to apsolu. Un tur es tev visu izstāstīšu.

Biju pārliecināts, ka tā ir tikai viltība, lai varētu pabūt kopā ar mani. Ja es būtu vecāks un gudrāks vai no tiem zēniem, kas tiekas ar ašajām meitenēm tik bieži, ka ne no kā vairs nebaidās, tad, iespējams, emocionāli un hormonāli būtu norūdījies un pieprasītu runāt tūlīt un tepat. Taču manī nekā tāda nebija. Turklāt Emmas smaids, kas šķita starojam no visa auguma, biklā kustība, atglaužot matus, mani atbruņoja, un es gribēju viņai sekot, palīdzēt, darīt visu, ko viņa teiks. Biju bezcerīgā nokdaunā.

Labi, iešu, bet skūpstīt gan neskūpstīšu, es sev apsolīju. Atkārtoju kā mantru, sekodams Emmai pa purvu.Neskūpsti! Neskūpsti! Gājām uz pilsētas pusi, bet tad nogriezāmies uz akmeņainu pludmali, kas veda uz bāku, un piesardzīgi kāpām pa stāvo taku uz smilšaino krastu.

Kad pienācām pie ūdens, Emma lūdza pagaidīt un aizskrēja sakārtoties. Stāvēju, skatīdamies bākas gaismā, kas grozīdamās visu pārklāja. Klinšu spraugās gulēja miljoniem jūras putnu. Bēgums atsedza milzīgas klintis, smiltis bija iegrimusi satrūdējusi laiva. Kad Emma atgriezās, redzēju, ka viņa pārģērbusies peldkostīmā un nes rokā divas niršanas maskas.

To gan ne, es sacīju. Nevar būt ne runas.

Varbūt tev izmesties apakšbiksēs? viņa šaubīdamās skatījās uz maniem džinsiem un mēteli. Tavs apģērbs nav piemērots peldēšanai.

Es tačunetaisos peldēties! Jā, piekritu zagties uz tikšanos ar tevi nakts melnumā, betlai parunātu, nevis…

Mēsparunāsim, viņa apgalvoja.

Zem ūdens? Apakšveļā?

Emma paspēra smiltis un devās projām, tomēr pārdomājusi atgriezās.

Es negrasos tev uzbrukt, vari būt mierīgs! Neglaimo sev!

Ne prātā nenāk.

Tad beidz ākstīties un velc nost tās stulbās bikses! Pēc tam viņa vārda tiešā nozīmē man uzbruka: nogāzusi

zemē, ar vienu roku mēģināja atraut vaļā bikšu siksnu, bet ar otru svieda man sejā smiltis.

Tpū! spļaudīdamies brēcu. Tas ir negodīgi, negodīgi! Neatlika nekas cits kā atmaksāt Emmai ar to pašu, un drīz

vien mūsu cīkstēšanās pārvērtās nevaldāmā smilšu kaujā. Beigās abi smējāmies, veltīgi cenzdamies izpurināt no matiem smiltis.

Nu gan tev jānoskalojas, tāpēc jālien tajā sasodītajā ūdeni, gribi vai negribi.

Labi, lai notiek!

Ūdens sākumā šķita ledaini auksts neteiktu, ka vienās apakšbiksēs tajā būtu pārāk forši, vis-а-vis1 -, tomēr ātri pieradu. Bridām gar klintīm uz kanoe laiviņu, kas bija piesieta pie dziļuma mērītāja. Ietrausāmies iekšā, Emma pasniedza man airi, un sākām irties uz bākas pusi. Nakts bija silta, jūra -mierīga, un uz dažām minūtēm aizmirsos, klausīdamies ritmiskajos airu klaudzienos un ūdens šļakstos. Trīsdesmit četrdesmit metru attālumā no bākas Emma nolika airi un pārkāpa pār laivas malu. Man par pārsteigumu, viņa nepaslī-dēja zem viļņiem, bet nostājās ūdeni, kas sniedzās līdz ceļgaliem.