Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Liec viņas mierā! Hjū neizturēja, un bišu spiets klupa virsū Horācijam, kas brēkdams metās projām pa gaiteni.

Kas te notiek? no dzīvojamās istabas kliedza mis Peregrīne. Vai es dzirdu misteru Eipstonu? Kur ir mis Blūma un misters Portmens?

Emma, sarāvusies bailēs, uzmeta Hjū nervozu skatienu.

Viņa zina?

Atklājusi, ka tevis nav, mis Peregrīne nekur nespēja atrast sev vietu. Domāja, ka tevi nolaupījuši tukšpauri vai notikusi kāda cita nelaime. Atvaino, Emma. Man bija jāpastāsta.

Emma šūpoja galvu, tomēr neatlika nekas cits kā saņemties un iet. Fiona mums pamāja, vēlēdama veiksmi, un mēs atvērām durvis.

Dzīvojamā istabā vienīgā gaisma nāca no pavarda uguns; tā meta uz sienas mūsu trīcošās ēnas. Bronvīne bija nolīkusi pār vecu sievieti, kas trīsēja krēslā, pa pusei zaudējusi samaņu, satīta segā kā mūmija. Mis Peregrīne sēdēja uz tahtas un ar karoti lēja vecajai sievietei mutē tumšu šķīdumu.

Ieraudzījusi negaidītās viešņas seju, Emma sastinga.

Ak kungs, viņa šņukstēja, tā taču ir mis Eivoseta!

Tikai tad atcerējos (un arī tikai kā pa miglu) mis Peregrīnes

rādīto fotoattēlu, kurā viņa pati vēl bija maza meitene. Mis Eivoseta tajā šķita nesatricināma, bet tagad izskatījās gaužām trausla un vārga.

Stāvējām un skatījāmies, bet mis Peregrīne tikmēr pielika mis Eivosetai pie lūpām sudraba blašķi un pielieca, un vecā imbrīne uzreiz atžirga: viņa iztaisnojās, un acis iemirdzējās. Taču jau nākamajā brīdī večiņas seja atkal kļuva trula un viņa atslīga krēslā.

Mis Brantlija, direktore vērsās pie Bronvīnes, ejiet un atnesiet mis Eivosetai dīvānu, bet pēc tam kokas vīnu un vēl vienu blašķi brendija.

Bronvīne aizsoļoja, garāmejot nopietni pamādama ar galvu. Pēc tam mis Peregrine vērsās pie mums klusā balsī:

Mis Blūma, jūs man sagādājāt neaprakstāmu vilšanos. Neaprakstāmu. Tieši šonakt jums vajadzēja aizlavīties projām!

Atvainojiet, mis. Bet kā es varēju zināt, ka notiks kas ļauns?

Man jūs būtu jāsoda. Tomēr, ņemot vērā apstākļus, laikam nav vērts pūlēties. Pacēlusi roku, direktore nogludināja savas darbaudzinātājas sirmos matus. Mis Eivoseta nemūžam nepamestu audzēkņus, lai dotos pie mums, ja nebūtu noticis kaut kas šausmīgs.

Sprakšķošās uguns tuvumā man uz pieres izspiedās sviedri, bet mis Eivoseta trīcēja. Vai viņa mirst? Vai tiešām traģiskā aina, kas bija jāpiedzīvo mums ar vectēvu, tagad piemeklējusi mis Peregrīni un viņas skolotāju? Gara acīm redzēju pats sevi turam rokās vectēva augumu. Jutu šausmas un apjukumu, pat nenojaušot patiesību par mums abiem. Nē, tagad notiek kaut kas cits. Mis Peregrine taču jau no sākta gala zina, kas viņa ir.

Diez vai bija īstais bridis jautāt, taču biju tik dusmīgs, ka nespēju valdīties.

Mis Peregrine? es iesāku, un viņa pacēla skatienu. Kad jūs man beidzot visu atklāsiet?

Direktore jau grasījās jautāt, ko, bet tad viņas acis aizslīdēja pie Emmas, kuras sejā varēja izlasīt atbildi. Pirmajā mirklī mis Peregrine izskatījās dusmīga, bet, redzot, cik esmu nikns, viņas dusmas noplaka.

Drīz, manu zēn. Lūdzu, mēģiniet mani saprast! Atklājot visu patiesību pirmajā tikšanās reizē, es jūs būtu satriekusi. Nezināju, kā to uztversiet. Varbūt jūs aizbēgtu uz neatgriešanos. Nevarēju tā riskēt.

-Tāpēc jūs izvēlējāties pavedināt mani ar maltītēm, izklaidi un meitenēm, nevis atklāt ļaunos noslēpumus?

Pavedināt? Emma izdvesa. Džeikob, lūdzu, nedomā par mani tā! Es to nepārdzīvošu.

Baidos, ka jums radies greizs, slikts iespaids, mis Pere-grīne atbildēja. Kas attiecas uz pavedināšanu, jūs vienkārši redzējāt mūsu ikdienu. Krāpšanās tā nebija, tikai dažu faktu neizpaušana.

Lūk, jums viens fakts! es atcirtu. Kāds no jūsu radījumiem nogalināja manu vectēvu!

Mis Peregrīne mirkli skatījās ugunī.

Man tiešām žēl, ka tas jādzird.

Vienu briesmoni es redzēju pats savām acīm. Kad stāstīju par to citiem, visi mēģināja man iestāstīt, ka esmu traks. Bet es nebiju jucis, un vectēvs arī ne. Visu dzīvi viņš stāstīja man patiesību, bet es neticēju. Mani pārņēma kauns. Ja es būtu ticējis, iespējams, vectēvs vēl būtu dzīvs.

Redzēdama, ka sagrīļojos, mis Peregrīne piedāvāja man krēslu iepretim mis Eivosetai.

Apsēdos, bet Emma notupās man blakus.

Abe noteikti zināja, ka tev piemīt neparastas spējas, -viņa sacīja. Un, jādomā, bija pamatots iemesls, kāpēc viņš tev to nestāstīja.

Abe tiešām to zināja, mis Peregrīne pamāja ar galvu. Vismaz rakstīja par to vēstulēs.

Tad es nudien neko vairs nesaprotu. Ja viss vectēva stāstītais ir patiesība un viņš zināja, ka abi esam līdzīgi, kāpēc tas bija jātur noslēpumā līdz pēdējam dzīves brīdim?

Mis Peregrīne ielēja ar karoti mis Eivosetai mutē brendiju; vecā sieviete vaimanādama uz mirkli sasparojās, bet tad atkal atkrita krēslā.

Manuprāt, viņš gribēja jūs pasargāt, mis Peregrīne turpināja. Mūsu dzīvē ir ne mazums ciešanu un zaudējumu. Abem bija dubulta dzīve, jo Viņš bija piedzimis kā ebrejs visļaunākajā laikā. Divreiz viņš piedzīvoja genocīdu: kā ebrejs no nacistu puses un kā īpatnis no briesmoņiem. Jūsu vectēvu plosīja doma, ka viņš pats slēpjas, bet viņa tauta gan ebreji, gan īpatņi tikmēr tiek slepkavota.