Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Ai mani mīļie bērni! Lūdziet par viņiem! Viņi tagad ir likteņa varā.

Novērsusies viņa sāka raudāt.

Mis Peregrine aplika segu ap vecās sievietes pleciem, bet pati piecēlās. Sekojām viņai laukā no istabas, atstājot mis

Eivosetu vienu ar viņas bēdām.

* * *

Bērnus atradām sapulcējušos dzīvojamā istabā. Varbūt viņi nebija dzirdējuši visu, ko teica mis Eivoseta, tomēr pietiekami daudz, un to varēja nolasīt nemierpilnajās sejās.

Nabaga mis Eivoseta, Klēra šņukstēja, trīsot apakšlūpai.

Nabaga mis Eivosetas bērni, sacīja Olīvija.

Vai tagad viņi ieradīsies pēc mums? prasīja Horācijs.

Mums vajag apbruņoties! sauca Milards.

Ar kaujas cirvjiem! Enohs piebalsoja.

Un bumbām! sauca Hjū.

Tūlīt pat izbeidziet! mis Peregrine iekliedzās, ar rokas mājienu visus apklusinādama. Mums jāsaglabā miers. Notikums ar mis Eivosetu ir traģisks, neizsakāmi traģisks, taču nav teikts, ka kaut kas tāds jāpiedzīvo ari mums. Lai nu kā, modrība jāsaglabā. Turpmāk atstāsiet mājas tikai ar manu atļauju un iesiet tikai divatā. Ja ievērosiet svešu cilvēku, pat ja viņš šķitīs īpatns, uzreiz nāciet pie manis un ziņojiet! Par to un citiem piesardzības pasākumiem parunāsim rit no rīta. Bet tagad visi gultās! Nav īstais laiks sapulcēm.

Bet mis… Enohs iesāka.

Gultā!

Bērni aizspurdza uz istabām.

Kas attiecas uz jums, mister Portmen, nejūtos diez cik omulīgi, ka staigājat vienatnē. Manuprāt, jums vajadzētu palikt te, līdz viss mazliet pieklust.

Es nevaru tā pazust. Mans tētis ies pa gaisu.

Mis Peregrine sadrūma.

Tādā gadījumā jums jāpaliek te vismaz šonakt. Es uzstāju.

Labi, bet ar noteikumu, ka izstāstīsiet man visu par radījumiem, kas nogalināja vectēvu.

Mis Peregrīne pielieca galvu, pētīdama mani ar tādu kā uzjautrinājumu.

Lieliski, mister Portmen, es neapstrīdu jūsu tiesības zināt. Iekārtojieties dīvānā uz visu vakaru, un uzskatīsim to par galveno sarunu.

Es vēlos tūlīt! Gadiem biju alcis uzzināt patiesību, tāpēc nespēju gaidīt ne minūti ilgāk. Lūdzu!

Reizēm, jauno cilvēk, jūs nedroši pārkāpjat smalko līniju starp apburošu saprātīgumu un neciešamu stūrgalvību.

Pēc tam viņa pievērsās Emmai.

Mis Blūma, lūdzu, pasniedziet man kokas vīna blašķi! Manuprāt, šonakt nespēšu aizmigt, tāpēc izdabāšu jaunā

cilvēka iegribām, ja jau jāpaliek nomodā.

* * *

Kabinets atradās pārāk tuvu bērnu guļamistabām, lai tajā nakts vidū sarunātos, tāpēc abi ar direktori devāmies uz nelielu siltumnīcu mežmalā. Apsēdāmies uz apgāztām stādu kastēm garu rožu vidū, nolikuši starp mums abiem petrolejas lampu. Aiz stikla sienām rītausma vēl nebija uzsvīdusi. Mis Peregrīne izņēma no kabatas pīpi un pieliecās, lai aizdegtu to lampas liesmā. Domīgi pāris reižu ievilkusi dūmu un izpūtusi gaisā zilus apļus, viņa uzsāka sarunu.

Senos laikos cilvēki mūs maldīgi uzskatīja par dieviem, -viņa teica, lai gan mēs, īpatņi, esam tikpat mirstīgi kā parastie cilvēki. Laika cilpas tikai attālina nenovēršamo, un par to mēs dārgi maksājam, neatsaucami šķiroties no reālās tagadnes. Jūs jau zināt, ka tiem, kas ilgi dzīvojuši cilpā, pietiek iemērkt kāju pirkstus tagadnē, lai sačokurotos un nomirtu. Tā noteikts kopš neatminamiem laikiem.

Ievilkusi dūmu, mis Peregrīne turpināja:

Pirms dažiem gadiem, ap gadsimtu griežiem, mūsējo vidū parādījās šķeltnieku frakcija neapmierinātu īpatņu bariņš ar bīstamām idejām. Viņi iedomājās, ka atklājuši veidu, kā sagrozīt laika cilpu darbību, un vēlējās piešķirt atsevišķiem lietotājiem nemirstību gribēja ne tikai aizkavēt vecuma iestāšanos, bet vispār no tā izvairīties. Viņi runāja par mūžīgās jaunības baudīšanu, apejot cilpas ierobežojumus, un kāroja nesodīti lēkāt turp un atpakaļ no nākotnes uz pagātni, izvairoties no ļaunajām sekām, kas attur no tādas pārgalvības, vārdu sakot, valdīt pār laiku un nepakļauties nāvei. Jau pati ideja bija traka: pilnīgas blēņas, empīrisko likumu, kam pakļauts viss, noliegšana!

Mis Peregrīne strauji izelpoja un brīdi klusēja, lai saņemtos.