Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Visļaunākais bija tas, ka nezināju, kam lūgt padomu. Par tēti nevarēja būt ne runas. Emma bieži un kaismīgi pamatoja, kāpēc man jāpaliek, protams, nepieminot, ka man jāatsakās no savas dzīves (lai cik bāla tā šķita), tāpat arī kā jutīsies mani vecāki, zaudējuši vienīgo bērnu, tāpat arī smacējošo sajūtu cilpā (kā viņa pati atzina). Emma uzsvēra tikai vienu:Kopā ar tevi būs labāk!

No mis Peregrīnes bija vēl mazāk labuma. Viņa atbildēja, ka nevar pieņemt lēmumu manā vietā, un vispār atteicās to apspriest. Tomēr sapratu, ka arī direktore grib, lai palieku: tā būtu drošāk ne tikai man, bet arī visiem pārējiem cilpas iemītniekiem. Taču es negribēju visu mūžu pavadīt sargsuņa lomā. (Šobrīt man jau modās aizdomas, ka vectēvs bija juties tāpat un zināmā mērā tādēļ pēc kara bija atteicies te atgriezties).

Pievienojies brīnumbērniem, es nepabeigtu vidusskolu un neiestātos koledžā man būtu liegta parastā jauniešu dzīve. Tomēr savā pasaulē man visu laiku būtu jādomā, kaneesmu normāls, un, ja mani vajātu tukšpauri, dzīve ārpus cilpas droši vien ātri aprautos. Līdz nāvei vai katru dienu būtu jādreb bailēs, jāmet skatiens pār plecu, naktis jāmokās murgos, gaidot, kad viņi ieradīsies un mani piebeigs. Tas taču bija daudz ļaunāk nekā iztikt bez koledžas.

Bet tad man ienāca prātā, ka varbūt ir trešais variants. Kāpēc es nevarētu tāpat kā vectētiņš Portmens piecdesmit gadus dzīvot, novecot un apkarot tukšpaurus ārpus cilpas?

Tikmēr iekšējā balss mani nosodīja:Muļķi, viņš taču bija militāri izglītots. Rūdīts kara vilks. Viņa rīcībā bija pilns skapis ieroču ar apgrieztiem stobriem. Salīdzinājumā ar tevi vectēvs bija Rembo.

Bet es taču varētu iestāties šaušanas kursos, optimists mani strīdējās pretī.Apgūt karatē. Izstrādāt rīcības plānu.

Tu joko? Tu nespēji aizstāvēties pat vidusskolā! Tev nācās piekukuļot par miesassargu kādu dauzoņu. Ja kāds pagrieztu uz tavu pusi īstu ieroci, tu pielaistu bikses.

Nepielaistu gan.

Tu taču esi vārgulis. Neveiksminieks. Tāpēc jau vectēvs tev neatklāja, kas viņš bija īstenībā. Viņi zināja, ka tu netiksi ar to galā.

Aizveries! Aizveries!

Vairākas dienas domās mētājos turp un atpakaļ. Palikt vai doties projām? Mani apsēda neizlēmība. Tikmēr tēta grāmatas projekts izlaida garu. Jo mazāk viņš strādāja, jo vairāk zaudēja drosmi, un, jo mazāk drosmes, jo vairāk laika tika atvēlēts bāram. Savu mūžu nebiju redzējis, ka tētis tā plītē sešus septiņus alus vienā vakarā -, un, kad viņš bija tādā stāvokli, negribēju rādīties tuvumā. Tētis sadrūmis klusi īgņojās, bet, kad atvēra muti, teica to, ko negribēju zināt.

Vienudien tava māte mani pametis, kādu vakaru viņš paziņoja. Ja es tuvākajā nākotnē neko nemainīšu, manuprāt, viņa var to izdarīt.

Sāku no tēva vairīties. Nezinu, vai viņš to ievēroja. Kļuva nomācoši viegli samelot, kurp eju un kāpēc.

Tikmēr mis Peregrlne bērnunamā ieviesa gandrīz vai komandantstundu. Tika izsludināts, var teikt, karastāvoklis: mazākie bērni nekur nedrīkstēja iet bez pavadoņa, lielākie -tikai divatā, un mis Peregrlnei bija jāzina, kur ikviens ir katrā bridi. Jau prasīt atļauju bija īsts pārbaudījums.

Tika izveidota sardze uz maiņām; tā darbojās visu diennakti, vērojot, kas notiek mājas priekšā un aizmugurē. Augu dienu un lielu daļu nakts no logiem skatījās garlaikotas sejas. Tiklīdz kāds tuvojās mājai, bērni paraustīja ķēdīti un mis Peregrines istabā atskanēja zvans. Tas nozīmēja, ka ik reizi, kad ierados, viņa mani sagaidīja un sāka iztaujāt. Kas notiek ārpus cilpas? Vai neesmu redzējis kaut ko aizdomīgu? Vai esmu pārliecināts, ka neviens man nesekoja?

Nav brīnums, ka bērni sāka kļūt jocīgi. Mazākie trokšņoja, bet lielākos māca grūtsirdība, un viņi žēlojās par jaunajiem likumiem pietiekami skaļi, lai visi to dzirdētu. Gaisā virmoja traģiskas nopūtas, dažkārt tāpēc vien, ka istabā bija ienācis Milards. Hjū bites spietodamas dzēla visiem pēc kārtas, līdz beidzot tās tika padzītas no mājas, un Hjū pēc tam visu laiku sēdēja pie loga, bet stikla otrā pusē sijājās viņa bites.