Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Pilnīgs neprāts! Ar šo ideju aizrāvās arī abi mani brāļi, visnotaļ gudri zēni, taču zaudējuši sajēgu. Viņiem pat pietika nekaunības lūgt man palīdzību, lai īstenotu šo projektu. Atbildēju, ka viņi grib iecelt sevi dievu godā. Tas nav iespējams. Pat ja būtu, tā nedrīkst. Taču atrunāt nespēju. Jau bērnībā apguvuši mis Eivosetas imbrīnu mācību, brāļi par mūsu unikālajām spējām zināja vairāk nekā liela daļa vīriešu kārtas īpatņu. Baidos, ka pietiekami daudz, lai kļūtu bīstami. Par spīti Padomes brīdinājumiem, pat draudiem, 1908. gada vasarā abi un vēl daži simti renegātu frakcijas biedru, kuru vidū bija daudz spēcīgu imbrīnu (visi nodevēji), devās riskantā ceļojumā uz Sibīrijas tundru, lai veiktu ļauno eksperimentu. Viņi bija noskatījuši vecu cilpu bez nosaukuma, kas jau gadsimtiem netika izmantota. Gaidījām, ka visi pēc nedēļas atgriezīsies mājās, iespieduši asti kājstarpē, dabas nemainīgā rakstura pazemoti. Taču pelnītais sods izrādījās daudz traģiskāks: katastrofāls sprādziens, kas satricināja logu rūtis pat tālajās Azoru salās. Visi cilvēki piecsimt kilometru rādiusā domāja, ka pienācis pasaules gals. Uzskatījām, ka viņi miruši un piedauzīgā pasaules sašķelšana satriekusi viņu kolektīvo vēlmi.

Bet viņi izdzīvoja, es minēju.

Tā varētu teikt. Dažs labs uzskata, ka viņi pieņēma dzīva lāsta veidolu. Pēc dažām nedēļām īpatņiem vairākas reizes uzbruka baisi radījumi, un redzamas bija tikai viņu ēnas, jo vien daži īpatņi (kā jūs) spēj viņus redzēt. Tās bija mūsu pirmās sadursmes ar tukšpauriem. Taču tikai vēlāk apķērāmies, ka izdzimteņi ar taustekļiem mutē ir mūsu ietiepīgie brāļi, kas atrāpojuši no dūmojoša krātera, kurš radās eksperimenta rezultātā. Viņi nebija pārvērtušies dievos, bet transformējušies velnos.

Bet kur viņi kļūdījās?

Tas nav skaidrs līdz pat šai dienai. Viena no hipotēzēm vēsta, ka neprāši atgriezās laikā, kad vēl nebija izveidojušās dvēseles, tāpēc jau ieguva tukšpauru vārdu: viņu sirdis un dvēseles ir tukšas. Cietsirdīga likteņa ironija nemirstība, pēc kuras viņi tiecās. Valda uzskats, ka tukšpauri spēj dzīvot tūkstošiem gadu, taču viņu dzīve ir pastāvīgas fiziskas ciešanas, mūžīgi pazemojumi jāēd krituši zvēri, jāturas savrup, visu laiku jūtot neremdināmu badu pret bijušās cilts miesu, jo viņu vienīgais glābiņš ir mūsu asinis. Aprijis pietiekami daudz īpatņu, tukšpauris pārvēršas nebūtnē.

Jau atkal tas vārds, es sacīju. Kad satikāmies pirmo reizi, Emma arī mani apsūdzēja tādā grēkā.

Es pati domātu tāpat, ja iepriekš nebūtu jūs novērojusi.

Bet kas tās nebūtnes tādas ir?

Tukšpauris dzīvo ellē (par to nav divu domu), taču nebūtne mīt tādā kā šķīstītavā. Nebūtnes ir gandrīz vai parasta parādība. Nekādu īpašu spēju. Nebūtnes var viegli noturēt par cilvēkiem, tāpēc tās kalpo saviem brāļiem tukšpauriem, darbojoties kā izlūki, spiegi un miesas sagādnieki. Šī nolādētā hierarhija kādudien pārvērtīs visus tukšpaurus nebūtnēs, bet īpatņus līķos.

Bet kā viņus apturēt? es jautāju. Ja jau viņi savulaik bija īpatņi, tad zina, kur slēpjaties!

Par laimi, nelieši neatceras iepriekšējo dzīvi. Lai gan nebūtnes nav tik spēcīgas un atbaidošas kā tukšpauri, tomēr bieži vien ir tikpat bīstamas. Atšķirībā no tukšpauriem tās virza ne tikai instinkts, turklāt, kā jau minēju, nebūtnēm bieži izdodas sajaukties ar parastajiem iedzīvotājiem. Dažreiz grūti tās atšķirt no cilvēka, lai gan ir zināmas pazīmes. Piemēram, acis. Dīvaini, bet viņu acīm nav zīlīšu.

Man uzmetās zosāda, atceroties vectēva kaimiņu ar baltajām acīm, kas laistīja pāraugušu zālienu tovakar, kad briesmeklis nogalināja vectēvu.

Manuprāt, vienu esmu redzējis. Noturēju par aklu cilvēku.

Tad esat vērīgāks nekā liela daļa pārējo, mis Peregrīne konstatēja. Parasti jau nebūtnes paliek nemanāmas. Sabiedrībā tās uzvedas neuzkrītoši: vīrieši pelēkos uzvalkos vilcienā; badacietēji, kas diedelē sīknaudu; vienkāršas sejas drūzmā. Lai gan zināms, ka daža laba nebūtne riskējusi parādīties ievērojamākās vietās: ārstu, politiķu, garīdznieku lomā, lai mijiedarbotos ar iespējami daudziem cilvēkiem un iegūtu pār viņiem varu, tāpēc nebūtnes tik viegli atrod īpatņus, kas slēpjas parasto ļaužu vidū kā, piemēram, Abe.

Mis Peregrīne pasniedzās pēc fotoalbuma, kuru bija paņēmusi līdzi no mājām, un sāka to šķirstīt.

Šos attēlus pavairojām un izplatījām īpatņiem kā meklēšanā izsludināto noziedznieku bildes. Rau! Viņa pamāja uz divām meitenēm, kas sēdēja mākslīga brieža mugurā, caur kura ragiem lūrēja sastindzis Santaklauss ar tukšām acīm. Šis nebūtne tika atklāts strādājam amerikāņu lielveikalā Ziemassvētku laikā. Būdams saskarsmē ar daudziem bērniem samērā īsā laikā, viņš varēja tiem pieskarties, izprašņāt, meklējot īpatņu pazīmes.

Mis Peregrīne pāršķīra lapu, un es ieraudzīju sadistiska izskata zobārstu.

Bet šis strādāja par mutes ķirurgu. Es nebūtu pārsteigta, uzzinot, ka demonstrētais galvaskauss savulaik piederējis īpatnim, kas krita viņam par upuri.

Pāršķīrusi dažas lapas, mis Peregrīne norādīja uz attēlu ar meitenīti, uz kuras pusi krita liela ēna.