Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Vectēvs mēdza teikt, ka ir devies karot pret briesmoņiem, es sacīju.

Tā bija, Emma atsaucās.

Karš beidzās ar nacistu sakāvi, taču briesmoņi izrādījās tik stipri kā vēl nekad, mis Peregrīne turpināja. Tāpat kā daudzi citi īpatņi, ari mēs slēpāmies. Taču Abe atgriezās mājās kā cits cilvēks. Viņš bija kļuvis par karotāju, apņēmies izveidot dzīvi ārpus cilpas, atteikdamies slēpties.

Lūdzos, lai viņš nebrauc uz Ameriku, Emma piebalsoja. Un ne jau es vien visi lūdzās.

Bet kāpēc viņš izvēlējās tieši Ameriku? painteresējos.

Tolaik tur vēl bija maz briesmoņu, mis Peregrīne paskaidroja. Pēc kara īpatņi masveidā uz Ameriku neizceļoja. Kādu laiciņu daudzi spēja dzīvot mierīgi, kā jūsu vectēvs. Viņa kvēlākā vēlēšanās bija dzīvot kā visiem klusi un rāmi. Abe bieži to pieminēja vēstulēs. Nešaubos, ka tieši tāpēc viņš tik ilgi slēpa no jums patiesību. Acīmredzot nenovēlēja mazdēlam savu dzīvi.

Negribēja ne ar ko izcelties, es sacīju.

Mis Peregrīne pamāja ar galvu.

Tomēr no savām neparastajām spējām Abe nevarēja aizbēgt. Unikālās dabas dāvanas, apvienotas ar drošsirdību, kuru jūsu vectēvs uzspodrināja karā kā briesmoņu mednieks, piešķīra viņam vienreizīgu vērtību. Jūsu vectēvu bieži piespieda darboties, aicinot iznīdēt bīstamus briesmoņu perēkļus. Viņam bija tāds raksturs viņš noraidīja reti kuru lūgumu.

Atcerējos vectētiņa Portmena garos medību ceļojumus, kuros viņš bieži devās. Mūsu ģimenes albumā bija attēls no tāda ceļojuma. Es gan nezinu, kas bija fotografējis, jo vectētiņš gandrīz vienmēr ceļoja viens. Bērnībā nebeidzu vien brīnīties, kāpēc viņš ģērbies uzvalkā. Kurš gan tādā apģērbā dodas medībās?

Tagad zināju: tas, kurš medī ne tikai zvērus vien.

Mani aizkustināja atklājums, ka vectēvs tomēr nav bijis paranoisks, traks ieroču kolekcionārs, slepens brunču mednieks vai ģimenei nederīgs vīrietis, bet gan ceļojošs bruņinieks, kas, riskējot ar dzīvību, glāba citus, iztika ar lētām automašīnām un moteļiem, lavījās pie nāvējošām ēnām un atgriezās mājās kautrīgs ar dažām lodēm kabatā un rētām, par kurām neko nestāstīja, bet naktīs murgoja, par ko nedrīkstēja runāt. Par tik lielu ziedošanos viņš pretī saņēma tikai mīļoto cilvēku dusmas un aizdomas. Laikam jau tāpēc vectēvs tik bieži rakstīja Emmai un mis Peregrinei. Viņas saprata.

Bronvīne atgriezās ar kokas vīna karafi un viskija blašķi. Aizsūtījusi viņu projām, mis Peregrīne sajauca dzērienus tējas krūzē un sāka maigi pliķēt mis Eivosetu pa zilām dzīslām caurausto vaigu.

Esmeralda, viņa sacīja, Esmeralda, tev jāpamostas un jāiedzer tonizējošais dzēriens, kuru tev pagatavoju.

Mis Eivoseta ievaidējās, un mis Peregrīne pacēla tējas krūzīti pie viņas lūpām. Vecā sieviete paņēma mutē dažus malkus un, lai gan raustījās un kāsēja, tomēr lielu daļu violetā šķīduma norija. Brīdi šķita, ka mis Eivoseta jau atkal kritīs nemaņā, tomēr beigās viņa uzslējās sēdus ar apskaidrotu seju.

Apžēliņ! vecā kundze nočērkstēja. Vai tad biju aizmigusi? Ai, cik nepiedienīgi no manas puses! Viņa izskatījās mazliet pārsteigta, it kā mēs būtu uzradušies uz līdzenas vietas. Alma, vai tā esi tu?

Mis Peregrīne paberzēja večiņas kaulainās rokas.

Esmeralda, tu esi mērojusi tālu ceļu, lai tiktos ar mums nakts melnumā. Esi sagādājusi mums lielus uztraukumus.

Tiešām? mis Eivoseta, piemiegusi acis, sarauca pieri.

Vecās kundzes skatiens apstājās pie pretējās sienas; viņas

acīs mirgoja ēnas un sejā iezagās nemiers.

Jā. Mis Eivoseta pamāja ar galvu. Ierados brīdināt, Alma. Jums jābūt modriem. Lai netiekat pārsteigti tikpat nesagatavoti kā es.

Mis Peregrines roka uz skolotājas vaiga sastinga.

Bet kas jums uzbruka?

Tie varēja būt tikai tukšpauri. Nakti atnāca divi, nomaskējušies padomes biedru apģērbā. Vīriešu, protams, padomē nav, taču mani audzēkņi bija samiegojušies un apjuka, tāpēc iebrucējiem izdevās viņus sasaistīt un aizvest projām.

Mis Peregrine izdvesa:

Ai, Esmeralda…

Mūs ar mis Bantingu uzmodināja sāpju pilni kliedzieni, mis Eivoseta turpināja, un tad atklājām, ka esam iebarikādētas. Pagāja laiciņš, līdz dabūjām vaļā durvis, un, kad tas izdevās, sekojām tukšpauru smakai uz cilpas robežu, taču viņā pusē miglā jau gaidīja bars nezvēru, kas rēkdami mums uzbruka.

Mis Eivoseta apklusa, rldama asaras.

Bet bērni?

Mis Eivoseta šūpoja galvu. Viņas acis nodzisa pēdējā gaismiņa.

Bērni bija tikai ēsma, viņa atbildēja.

Emma ieslidināja roku manējā un paspieda. Mis Peregrines vaigi uguns gaismā spīdēja.

Viņi ieradās pēc mis Bantingas un manis. Man izdevās aizbēgt, bet mis Bantingai gan nepaveicās.

Vai viņu nogalināja?

Nē, ar varu aizveda projām. Tāpat kā mis Renu un mis Trikriperi, kad pirms divām nedēļām notika uzbrukums viņu cilpām. Viņi nolaupa imbrines, Alma. Izskatās, ka organizēti. Kādam nolūkam, par to baidos pat domāt.

Tad jau ieradīsies ari pie mums, mis Peregrine klusi sacīja.

Ja spēs jūs sameklēt, mis Eivoseta atbildēja. Jūs esat labāk paslēpušies nekā citi, tomēr jāsagatavojas, Alma.

Mis Peregrine pamāja ar galvu. Mis Eivoseta bezpalīdzīgi skatījās uz savām rokām, kas trīsēja viņas klēpī kā putns ar aizlauztiem spārniem. Balss viņai raustījās.