Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Tā ir Mārsija. Viņa pameta mūs pirms trīsdesmit gadiem, lai dzīvotu laukos ar parastu ģimeni. Lūdzos, lai paliek, bet viņa bija stingri nolēmusi. Drīz vien Mārsiju notvēra nebūtne, kad viņa gaidīja skolas autobusu. Notikuma vietā tika atrasts fotoaparāts ar neattīstītu filmiņu.

Kas fotografēja?

Nebūtne. Viņiem patīk dramatiski žesti, un viņi allaž atstāj pēc sevis jocīgus suvenīrus.

Pētot fotogrāfijas, manī trīsēja jau pazīstamās šausmas.

Nespēdams vairs skatīties, aizvēru albumu.

Stāstu ne jau tāpēc vien, ka jums to pienākas zināt no dzimšanas, bet arī tamdēļ, ka man vajag jūsu palīdzību. Jūs no mums esat vienīgais, kas var uzturēties ārpus cilpas, neradot aizdomas. Kamēr būsiet te un gribēsiet ceļot turp un atpakaļ, jūs varētu man ziņot par tiem, kas ierodas salā.

Vakar viens parādījās, es atbildēju, domādams putnu vērotāju, kas tā bija satraucis manu tēti.

Vai redzējāt viņa acis?

Ne gluži. Bija tumšs, un viņš bija ar lielu platmali, kas slēpa pusi sejas.

Mis Peregrīne sāka grauzt pirksta locītavu, un viņas seja samācās.

Ko jūs gribat teikt? Vai, jūsuprāt, tas varētu būt viens no viņiem? es prasīju.

Neredzot viņa acis, nevar skaidri zināt, direktore atbildēja, tomēr mani ļoti uztrauc varbūtība, ka viņš sekoja jums uz salu.

Kā to lai saprot? Vai, jūsuprāt, viņš ir nebūtne?

Varbūt tas pats, kuru redzējāt vectēva nāves vakarā. Tad varētu izskaidrot, kāpēc viņi pasaudzēja jums dzīvību: lai jūs aizvestu viņus pie daudz lielākas balvas pie mums.

Bet kā viņi uzminēja, ka esmu īpatnis? Es pats to nezināju!

-Ja viņi zināja par jūsu vectēvu, tad varat būt drošs, ka par jums arīdzan.

Iedomājos par tām reizēm, kad briesmoņi mierīgi varēja mani nogalināt. Vairākas nedēļas pēc vectētiņa Portmena nāves, kad jutu viņus tuvumā. Vai viņi mani novēroja? Gaidīja, kad es rīkošos tieši tā, kā izdarīju, lai varētu man sekot?

Iespaidu pārpilns, piespiedu galvu ceļgaliem.

Nedomāju, ka jūs man ļausiet ieraut kādu malku vīna, -es sacīju.

Nekādā gadījumā.

Pēkšņi jutu, ka krūtis sažņaudzas.

Vai es kādreiz kaut kur varēšu justies drošs? es pajautāju.

Mis Peregrīne pieskārās manam plecam.

Pie mums jūs esat drošībā, viņa atbildēja. Un varat dzīvot te, cik ilgi vēlaties.

Gribēju runāt, taču spēju tikai stostīties.

Bet es… es nevaru… mani vecāki…

Iespējams, ka viņi jūs mīl, viņa čukstēja, tomēr nekad nesapratīs.

* * *

Kad tiku līdz pilsētai, saule jau meta pirmās garās ēnas pār ielām. Visi nakts dzērāji grābstījās ap laternu stabiem, negribīgi vilkdamies mājās; tikmēr zvejnieki lielos, melnos zābakos nosvērtā solī devās uz ostu un mans tēvs sāka grozīties pēc smaga miega. Kad viņš izvēlās no gultas, es ierāpoju savējā, pārvilku palagus pār smilšaino apģērbu, un jau pēc dažām sekundēm tētis atvēra durvis, lai pārbaudītu, vai esmu uz vietas.

Vai ar tevi viss labi?

Novaidējies aizgriezos ar seju pret sienu, un viņš aizgāja. Pamodies vēlā pēcpusdienā, atradu uz kopējās istabas galda zāles pret saaukstēšanos. Pasmaidījis bridi jutu sirdsapziņas ēdas, ka biju tētim melojis. Pēc tam sāku uztraukties, ka viņš staigā gar zemesragiem ar binokli un piezīmju grāmatiņu rokā, iespējams, traka aitu slepkavas sabiedrībā.

Izberzējis no acīm miegu un uzmetis plecos lietus necaurlaidīgu jaku, devos apgaitā uz pilsētu un tuvākajām klintīm un pludmalēm, cerēdams ieraudzīt tēti vai dīvaino ornitologu (lai apskatītu viņa acis), tomēr nemanīju nedz vienu, nedz otru. Metās jau mijkrēslis, kad beidzot padevies atgriezos Priesteru alā, kur atradu tēti pie bāra letes raujam iekšā kārtējo aliņu. Spriežot pēc iztukšotajām pudelēm, viņš jau bija tur labu laiciņu.

Apsēdies blakus, pajautāju, vai viņš nav redzējis bārdaino ornitologu. Tētis atbildēja, ka ne.

Labi, bet, ja manīsi, izdari man pakalpojumu un turies no viņa pa gabalu, norunāts? es sacīju.

Tētis uz mani dīvaini paskatījās.

Kāpēc?

Viņš man krīt uz nerviem. Vai tik nav aptaurēts? Varbūt tieši viņš noslaktēja aitas?

No kurienes tev tik jocīgas iedomas?

Gribējās visu izstāstīt, lai tētis mani beidzot saprot un sniedz tēvišķu padomu. Tobrīd tiešām vēlējos pagriezt laika ratu atpakaļ: lai mēs nebūtu uz šejieni braukuši, lai es nebūtu atradis mis Peregrīnes vēstuli, lai varētu atgriezties pagātnē, kad vēl biju puslīdz parasts bagātnieku bērns pilsētas nomalē. Bet es sēdēju un tukši vāvuļoju, mēģinādams atcerēties, kāda man bija dzīve neizmērojami tālajā ērā pirms četrām nedēļām un kāda tā būs pēc četrām nedēļām, tomēr nekādi nespēju iztēloties. Beigās vairs nebija, par ko runāt, un es devos augšā pa kāpnēm, lai pabūtu vienatnē.

DESMITĀ NODAĻA

Tresdoenas nakti, kad jau šķita, ka esmu ticis par sevi  skaidrībā, tomēr biju kļūdījies. Svētdienas rītā abi ar tēti grasījāmies kravāt mantas un doties mājup. Man bija vēl dažas dienas, kurās izšķirties. Palikt vai braukt projām īsti laba nešķita ne viena, ne otra izvēle. Kā lai palieku te, atsakoties no savas pasaules? Bet vai varēju doties mājās, zinādams patiesību?