Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Olīvija paziņoja, ka pazaudējusi svina kurpes, un tagad plivinājās pie griestiem kā muša, mezdama citiem uz galvas risu graudus, līdz tie pacēla acis un viņu ieraudzīja, un tad Olivija smējās tik sirsnīgi, ka viņas planēšanas spēja sagrīļojās, tāpēc vajadzēja pieķerties pie lustras, lai nenokristu. Tomēr visdīvaināk izturējās Enohs; viņš pazuda pagraba laboratorijā, kur veica ķirurģiskus eksperimentus ar māla kareivjiem Frankenšteina baisajā gaumē: amputēdams locekļus diviem, lai izveidotu trešo pretīgu cilvēku-zirnekli, vai sagrūzdams četras cāļu sirdis vienā krūšu dobumā, mēģinot radīt māla pārcilvēku ar neizsīkstošu sparu. Cits pēc cita pelēkie augumiņi neizturēja spriedzi, un pagrabs sāka atgādināt pilsoņu kara hospitāli.

Mis Peregrlne nepārtraukti kustējās, smēķēdama pīpi pēc pīpes, klibodama no istabas uz istabu un pārbaudīdama bērnus, it kā tie ārpus viņas redzesloka acumirkli varētu pazust. Vēl aizvien pa gaiteņiem klīda mis Eivoseta, kas, ik pa brīdim atguvusies no sastinguma, izmisīgi sauca vārdā zaudētos audzēkņus, līdz iekrita kādam rokās un tika nogādāta atpakaļ gultā. Mājā virmoja baiļpilni pieņēmumi par mis Eivosetas traģisko pārdzīvojumu un par to, kāpēc tukšpauri grib nolaupīt imbrines: sākot ar ērmotām teorijām, proti, lai radītu lielāko cilpu vēsturē, tik lielu, ka tā aprītu visu planētu, un beidzot ar smieklīgi optimistiskām idejām (lai uzturētu tukšpauriem sabiedrību, jo drausmīgie briesmoņi, lai ari bez dvēselēm, jutās gaužām vientuļi).

Beigās māju pārņēma šausminošs klusums. Ar divām dienām ieslodzījumā pietika, lai gaisotne atgādinātu letarģisko miegu. Uzskatīdama, ka ierastā dienas kārtība ir labākā aizsardzība pret depresiju, mis Peregrlne lūkoja visos modināt interesi par ikdienas mācību stundām, maltīšu gatavošanu, mājas uzturēšanu ideālā kārtībā. Taču bērni, ja vien nesaņēma tiešu rīkojumu, smagi atslīga krēslos, gurdeni skatījās pa aizvērtajiem logiem, šķirstīja simtreiz lasītās grāmatas ar cūku ausīm vai vienkārši gulēja.

Nebiju vēl redzējis Horācija īpašo spēju dzīvē, līdz kādu vakaru viņš sāka kliegt. Bariņā metāmies augšup pa kāpnēm uz jumtistabu, kur bija Horācija saīgpostenis, un atradām viņu sastingušu krēslā, šausmās vicinot rokas pa gaisu, it kā viņu būtu sagrābuši murgi dienas laikā. Sākumā Horācijs tikai brēca, bet tad sāka vaimanāt, ka jūras vārās un no debesīm birst pelni, pilnībā pārklājot zemi ar dūmu segu. Dažas minūtes pēc apokaliptiskā paziņojuma viņš laikam nogura, jo iekrita nemierīgā miegā.

Bērni kaut ko tādu jau bija piedzīvojuši pietiekami bieži, lai mis Peregrīnes albumā par tamlīdzīgiem notikumiem liecinātu fotoattēli, tāpēc zināja, kā rīkoties. Sekojot direktores norādījumiem, viņi paņēma Horāciju aiz rokām un kājām un aiznesa uz gultu. Pēc vairākām stundām pamodies, Horācijs teica, ka sapni neatceras un tas, ko viņš aizmirsis, reti piepildās. Pārējos tas apmierināja: tāpat jau netrūka uztraukumu. Bet es gan jutu, ka viņš kaut ko noklusē.

Ja kāds pazūd tādā mazpilsētiņā kā Kērnholma, to nevar nepamanīt. Tāpēc trešdien, kad Mārtiņš neatvēra muzeja durvis un neienāca Priestera alā kā allaž vakarā ieraut glāzīti labam miegam -, cilvēki sāka prātot, vai viņš nav saslimis, un, kad Keva sieva devās pārbaudīt un atrada Mārtiņa mājas ārdurvis vaļā, uz virtuves galda maciņu un brilles, bet pašu saimnieku ne, visi sāka pārlikt, vai viņš nav miris. Kad ari nākamajā dienā Mārtiņš neparādījās, tika izveidota viru vienība, kas devās pārmeklēt šķūņus, paskatīties zem apgāztām laivām, meklējot vecpuisi, kam garšo viskijs un kas sadzēries kaut kur nolūzis. Meklēšana tikko bija sākusies, kad īsviļņu radiouztvērējs paziņoja, ka Mārtiņa līķis izcelts no okeāna.

Sēdējām ar tēti bāriņā, kad to pateica ienākušie zvejnieki. Bija tikko pāri pusdienai, bet tētis principa dēļ bija pasūtījis alu, un jau pēc dažām minūtēm kāds zvejnieks atklāja, kas noticis.

Vilku pie Ganeta raga tīklus, viņš iesāka, un tie bija tik smagi kā vēl nekad. Tas šķita ērmoti, jo parasti tur ķeras tikai sīkas zivteles, garneles un tamlīdzīgi nieki. Nospriedis, ka tīkls ieķēries krabju slazdā, paņēmu žebērkli un paķeksēju ap laivu, līdz jutu, ka aizķeras.

Mēs visi ar krēsliem sanācām tuvāk, kā klausīdamies baisu pasaku bērnudārzā.

Jā, skatos Mārtiņš. Varētu padomāt, ka nokritis no klints malas un ticis pa ķērienam haizivīm. Dievs vien zina, ko viņš nakts melnumā vienās apakšbiksēs un halātā meklēja uz klints.    ,

Viņš nebija apģērbies? Kevs pajautāja.

Gultai varbūt jā, zvejnieks atbildēja, bet ne jau pastaigai mitrā laikā.

Cilvēki aši aizlūdza par Mārtiņa dvēseli un cits pēc cita sāka izteikt savu viedokli. Necik ilgi, un istaba pārvērtās piedūmotā iereibušu šerloku holmsu perēklī.

Varbūt bija pamatīgā ķirsī, kāds minēja.

Bet varbūt pie klintīm ieraudzīja aitu slepkavu un dzinās tam pakaļ, bilda cits.

Un ko teiksiet par zaglīgo jaunatbraucēju? zvejnieks jautāja. Kurš dzīvo teltī.

Tētis apsēdās uz krēsla taisnāk.

Es viņam uzskrēju virsū, viņš pavēstīja. Aizvakar.

Pārsteigts uzlūkoju tēti.

Man tu neko neteici.