Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Kā pa miglu atcerējos sensacionālu televīzijas vakara ziņu speciālizlaidumu par sērijveida slepkavu-kanibālu no Milvoki, kurš tika apcietināts apmēram tādos šaušalīgos apstākļos.

-Jūs domājat… Džefriju Dāmeru?

Manuprāt, tā to kungu sauca, jā. Milards pamāja ar galvu. īpatnējs gadījums. Laikam jau šis nebija zaudējis apetīti uz svaigiem produktiem, lai gan daudzus gadus vairs nebija tukšpauris.

Paklau, manuprāt, jūs pārāk daudz zināt par nākotnes notikumiem, es atbildēju.

Emma viltīgi pasmaidīja.

Putns noklusē tikai par nākotnes labumiem, bet vari nešaubīties, ka pretīgos notikumus izstāsta.

Atgriezās mis Peregrīne, vilkdama aiz krekla piedurknes Enohu un Horāciju. Visi sasprindzināja uzmanību.

Tikko pienāca jaunumi par kārtējiem draudiem, direktore paziņoja, atzinīgi man pamādama. Ārpus cilpas aizdomīgos apstākļos miris cilvēks. Ej nu sazini, vai tas bija negadījums vai ari bīstams drauds mūsu drošībai, tomēr jāsagatavojas uz visļaunāko. Līdz nākamajam paziņojumam neviens nedrīkst iziet no mājas, pat vākt dārzeņus vai atnest zosi vakariņām ne.

Visi reizē novaidējās, un mis Peregrīne paaugstināja balsi.

Mums vairākas dienas būs jāiztur pārbaudījums. Lūdzu ari turpmāk saglabāt pacietību.

Visapkārt cēlās rokas, taču direktore, nelikdamās ne zinis par jautājumiem, devās pārbaudīt durvis, vai tās ir kārtīgi aizslēgtas. Panikas pārņemts, metos nopakaļ. Ja salā notiek šausmu lietas, mani varētu nogalināt, tikko pārkāpšu cilpas robežu. Bet, palikdams te, pametīšu briesmās tēvu, nemaz nerunājot par to, ka viņš par mani uztrauksies. Otrā iespēja šķita vēl ļaunāka.

Man jāiet, panācis mis Peregrini, teicu.

Viņa ievilka mani tukšā istabā un aizvēra durvis.

Muti ciet! viņa pavēlēja. Mani likumi jāievēro. Tas, ko teicu, attiecas ari uz jums. Neviens neizies laukā no mājas!

Bet…

Līdz šim pieļāvu bezprecedentu jūs pats lēmāt, kad nākt un iet, izrādot cieņu jūsu unikālajam stāvoklim. Taču tagad jums, iespējams, kāds uz šejieni sekoja, radot draudus manu audzēkņu drošībai. Turpmāk vairs neļaušu jums pakļaut briesmām nedz viņus, nedz sevi.

Vai tiešām jūs nesaprotat? es dusmīgi prasīju. Ūdens satiksme pārtraukta. Cilvēki nevar tikt laukā no pilsētas. Mans tētis ari. Vai tiešām domājat, ka mani aizkavēs dažas aizslēgtas durvis?

Iespējams. Bet, ja jūs tik uzstājīgi vēlaties tikt projām, es kategoriski aizliegšu jums te vairs rādīties.

Biju tik satriekts, ka sāku smieties.

Bet jums taču manivajag, es sacīju.

Jā, vajag, viņa atbildēja. Jūs mums esat ļoti nepieciešams.

* * *

Iebrāžos Emmas istabā, kur mani sagaidīja cerību iziršanas aina, tikpat kā Normena Rokvēla gleznā ja mākslinieks būtu pievērsies cilvēku smagajai dzīvei cietumā. Bronvīne kokaini skatījās laukā pa logu. Enohs sēdēja uz grīdas, ar nazi apstrādādams cietu māla piku. Emma bija uztupusies uz gultas malas un, atspiedusi elkoņus uz ceļgaliem, plēsa ārā no blociņa lapas un dedzināja starp pirkstiem.

Tu esi atgriezies! ieraudzījusi mani, viņa iesaucās.

Es nemaz netiku projām, atbildēju. Mis Peregrīne nelaida.

Visi klausījās, kā sūkstos par savu ķezu.

-Ja mēģināšu aiziet, mani no šejienes izrakstīs.

Emmas plaukstās uzliesmoja viss blociņš.

To viņa var izdarīt! meitene iesaucās, aizmirsusies apsvilinādama pirkstus un tagad tos laizīdama.

Viņa var darīt, ko grib, sacīja Bronvlne. Kā jau Putns.

Atnācu tikai tāpēc, lai pateiktu, ka dodos projām, vēlas viņa to vai ne. Neesmu nekāds cietumnieks un neslēpšu galvu smiltis, kad manam tēvam, iespējams, draud nopietnas briesmas.

Tādā gadījumā iešu tev līdzi, paziņoja Emma.

Tu joko, sacīja Bronvīne.

-Nē.

Tā būtu septiņdesmit procentu liela muļķība, paziņoja Enohs. Tu pārvērtīsies vecā, grumbainā žāvētā plūmē. Un kam tu tāda būsi vajadzīga? Viņam?

Nepārvērtīšos, Emma atbildēja. Ārpus cilpas jāuzturas stundām ilgi, tikai tad laiks tevi notvers, un mēs jau tik ilgi nebūsim projām, vai ne, Džeikob?

Gudri tas nav, es sacīju.

Gudri? Enohs turpināja. Emma pat nenojauš, ka liek uz spēles visu savu dzīvi!

Direktorei tas nepatiks, Bronvlne konstatēja acīmredzamo faktu. Viņa mūsnogalinās, Em.

Emma piecēlās un aizvēra durvis.

   Viņa jau nu mūs nenogalinās, meitene atbildēja. To izdarīsviņi. Un, ja ne, varbūt dzīve būs ļaunāka par nāvi. Putns mūs tur tik šaurā sprostā, ka grūti elpot, un tikai tāpēc, ka pašai nepietiek dūšas stāties pretī tam, kas notiek tur!

Vai ari ne tur, secināja Milards, par kura klātbūtni es pat nenojautu.

Bet viņai tas nepatiks, Bronvīne atkārtoja.

Emma kaujinieciski spēra soli uz draudzenes pusi.

Cik ilgi var slēpties zem šīs sievietes brunčiem?

Varbūt esi aizmirsusi, kas notika ar mis Eivosetu? -Milards pajautāja. Viņas audzēkņus aizveda projām, bet mis Bantingu nogalināja tāpēc vien, ka viņa atstāja cilpu! Ja viņi būtu palikuši iekšā, nekas nebūtu noticis.

Nekas? Emma šaubījās. Tas tiesa, tukšpauri nespēj iekļūt cilpā. Bet nebūtnes gan, un tieši viņi izvilināja bērnus ārā. Vai tiešām mums jāsēž kā perētājvistām, gaidot, kad viņi ienāks pa durvīm? Ko tad, ja viņi izdomās atklāti ierasties ar šaujamieročiem?