Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Tas smirdēja pēc formaldehīda un pat caur marli bija nepatīkami mitrs.

Pielaidīšu bikses, ja man tāds būs jānes, Bronvīne izmeta.

Gribētu to redzēt, Enohs atņurdēja, laikam apvainojies. Paslēp lietusmētelī un uz priekšu!

Soļojām pa neredzamu cietzemes lenti cauri purvam. Biju te gājis tik bieži, ka gandrīz biju aizmirsis, cik bīstams var būt purvs, kas gadsimtu gaitā aprijis neskaitāmas dzīvības. Kad tikām līdz akmeņu krāvumam, piekodināju visiem aizpogāt lietusmēteļus.

Ko tad, ja kādu satiksim? Enohs pajautāja.

Izturieties dabiski, es atbildēju. Pateikšu, ka esat mani draugi no Amerikas.

Bet ja satiksim nebūtni? Bronvīne prasīja.

Būs jālaižas projām.

Un ja nu Džeikobs ieraudzīs tukšgalvi?

Tad, Emma sacīja, skriesim tā, it kā mums pakaļ dzītos pats nelabais.

Cits pēc cita ienirām akmens krāvumā, izgaisdami no rāmās vasaras nakts. Visapkārt bija klusums līdz brīdim, kad sasniedzām pēdējo kambari, kur gaisa spiediens pazeminājās un temperatūra kritās, un vētra auroja pilnā rīklē. Gājām uz grabošo trokšņu pusi. Apstājies brīdi ieklausījos, kā tuneļa galā mutuļo un kauc vētra. Kā zvērs būrī, kuram tikko pasnieguši ēdamo. Neatlika nekas cits kā piedāvāt tam sevi.

Nometušies uz ceļgaliem, ierāpojām, kā pašiem šķita, melnā caurumā. Zvaigznes patvērās aiz negaisa padebešiem. Lietusmēteļus šaustīja stindzinošs lietus. Zibens šautru gaismā izbalojām kā kauls, un pēc tam visapkārt šķita vēl tumšāk. Emma lūkoja iedegt plaukstās uguni, taču viņai neveicās labāk kā ar salauztām šķiltavām: dzirkstele plaukstā nočūkstēja neiedegusies. Drebēdami ietināmies ciešāk lietusmēteļos un salikuši gājām pretī aukai. Kājām sūcās klāt arvien biezāka migla, liekot orientēties vairāk pēc atmiņas nekā redzes.

Pilsētā lietus bungoja pie katras rūts un katrām durvīm, bet tās visas palika aizslēģotas un aizslēgtas, tāpēc, neviena neievēroti, pa pludojošajām ielām paskrējām garām vēja norautiem dakstiņiem, vientuļai aitai, kas nomaldījusies blēja, un norautai piebūvei, kas mētājās uz ceļa, līdz beidzot nonācām pie zivju tirgotavas. Veikala durvis bija aizslēgtas, taču pietika ar diviem būkšķošiem Bronvlnes belzieniem, lai tās atsprāgtu vaļā. Noslaucījusi plaukstu lietusmēteļa oderē, Emma beidzot spēja uzšķilt liesmu. Kad ievedu visus veikalā, no stikla vitrīnas uz mums noskatījās store ar ieplestām acīm. Pagājām garām letei, kur Dailens vadīja savas dienas, čukstus lādēdamies un tīrīdams zivis, un tad jau stāvējām pie rūsas izķēmotām durvīm. Aiz tām bija neliela saldētava īstenībā būcenis ar skārda jumtu un robustām dēļu sienām. Pa spraugām kā starp bojātiem zobiem spiedās lietus. Nojumē mūs sagaidīja ducis taisnstūrveida siļu ar ledu, kas bija uzliktas uz steķiem.

Kurā viņš ir? Enohs prasīja.

Nezinu. Es paraustīju plecus.

Emma grozīja delnās liesmu, bet mēs, pārējie, staigājām gar silēm, mēģinādami uzminēt, kurā nav zivju līķi vien. Visas izskatījās vienādas: ledus zārki bez vākiem. Lai atrastu Mārtiņu, acīmredzot vajadzēs pārmeklēt visas siles.

Es nepiedalos, Bronvīne paziņoja. Negribu viņu redzēt. Man nepatīk miroņi.

Man arī ne, bet mums tas jādara, Emma atbildēja. Mums visiem ir viens uzdevums.

Tad nu izvēlējāmies katrs savu sili un rakājāmies kā suņi, kas meklē kaulus puķu dobē; ar plaukstām grābām un likām zemē ledus kalnus. Iztukšojis vienu sili līdz pusei, vairs nejutu pirkstus, un tad Bronvīne iekliedzās. Pagriezies redzēju, ka viņa steberē projām no siles, aizklājusi ar plaukstu muti.

Metāmies pie Bronvlnes, lai redzētu, ko viņa atklājusi. No ledus rēgojās sasalusi plauksta ar spalviņām.

Uzdrīkstos teikt, ka esi atradusi īsto, Enohs paziņoja.

Mēs caur pirkstiem noskatījāmies, kā viņš skrāpē nost ledu,

lēni atklādams mirušā cilvēka roku, pēc tam rumpi un beigās visu Mārtiņa daudz cietušo ķermeni.

Baisa aina. Locītavas bija izlocītas uz visām pusēm. Krūškurvis atgriezts vaļā un iztukšots, bet iekšā salikts ledus. Ieraugot Mārtiņa seju, mums visiem aizrāvās elpa. Puse no tās bija uzburbusi sarkana, āda sloksnēm atkārusies kā sadriskāta maska. Otrā puse bija puslīdz saglabājusies, tā ka varēja Mārtiņu pazīt: apakšžoklis ar bārdiņu, robains vaiga un pieres fragments, blāvi zaļa acs ar tukšu skatienu. Mārtiņš bija tikai apakšbiksēs un apdriskātā frotē halātā. Tā ģērbies, viņš nevarēja naktī iet uz klintīm. Kāds vai kaut kas viņu bija uz turieni aizvilcis.

Smagi cietis, Enohs secināja, novērtēdams mirušo kā ķirurgs gandrīz bezcerīgu slimnieku. Teikšu jums, kā ir: var neizdoties.

Mums jāmēģina, Bronvīne sacīja, varonīgi pienākusi kopā ar mums pie siles. Ja jau esam atnākuši, vismaz jāpamēģina.

Pavēris vaļā lietusmēteli, Enohs izņēma no iekškabatas vienu no iesaiņotajām sirdīm. Man ienāca prātā hokeja vārtsarga cimds, ieliecies uz iekšu.

-Ja viņš pamodīsies, Enohs brīdināja, diez cik laimīgs nebūs. Tāpēc turieties pa gabalu un nesakiet, ka es jūs nebrīdināju.