Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Un tad man pielēca. Mārtiņš runāja par purva zēnu, taču īstenībā viņu nogalināja kāds cits.Viņi kļūst redzami mums, pārējiem, vienīgi uzņemot barību, mis Peregrlne man bija atklājusi, vārdu sakot, kad ir jau pārvēlu. Mārtiņš nakts tumsā bija ieraudzījis tukšpauri, kad tas viņu jau plosīja, maldīgi noturēdams to par savu vērtīgāko eksponātu.

Mani uzbangoja vecās bailes, sakarsēdamas visu augumu. Pagriezos pret pārējiem.

Viņu ir apstrādājis tukšpauris, es paziņoju. Un tas atrodas tepat, kaut kur uz salas.

Pajautā, kur, Enohs mudināja.

Mārtiņ, kur? Man jāzina, kur tieši jūs viņu redzējāt.

Lūdzu. Man sāp.

Kur jūs viņu redzējāt?

Viņš pienāca pie manām durvīm.

Vai to izdarīja vecais vīrs?

Mirušā elpa dīvaini raustījās. Bija grūti uz Mārtiņu skatīties, tomēr piespiedu sevi sekot viņa acs skatienam, kas pacēlās un sastinga man aiz muguras.

Nē, Mārtiņš atbildēja, viņš.

Mums pēkšņi uzspīdēja gaisma, un skaļa balss norēja:

Kas te notiek?

Emma sakļāva plaukstu, un liesma apdzisa, bet Bronvīne aizstājās priekšā silei, piesegdama Mārtiņu.

Mēs nemaz negribējām ielauzties, Bronvīne sacīja. Tūdaļ jau iesim projām, tik tiešām!

Palieciet uz vietas! vīrs kliedza neskanīgā balsī.

Apžilbināts neredzēju seju, taču atnācēju nodeva jakas,

savilktas viena uz otras. Ornitologs!

Kungs, mēs neesam visu dienu ēduši, Enohs nu reiz činkstēja kā divpadsmitgadīgs puišelis. Gribējām paķert zivi vai divas, vairāk neko, goda vārds!

Tiešām? vīrs jautāja. Vienu jau laikam esat izvilkuši. Palūkosim, kas tā par zivi.

Vīrietis spīdināja lukturi turp un atpakaļ, it kā gribēdams ar gaismas staru mūs izšķirt. Paejiet malā!

Mēs paklausījām, un gaisma pārslīdēja pār Mārtiņa līķi -bezgaumīgu sabrukuma ainu.

Tā nu gan ir ērmota zivs, vai ne? svešais aukstasinīgi sacīja. Droši vien svaiga. Vēl kustas!

Gaismas stars apstājās uz Mārtiņa sejas. Viņa acs izvalbījās, bet lūpas mēmi kustējās refleksa dēļ, dziestot Enoha iedvestajai dzīvībai.

Kas jūs esat? Bronvīne paģēroši noprasīja.

Atkarībā no tā, par ko jūs jautājat, ornitologs atbildēja. Turklāt tas nebūt nav tik svarīgi kā tas, ka man ir zināms, kas esatjūs.

Apspīdinādams mūs visus pēc kārtas, viņš runāja, it kā atklādams slepenus dosjē:

Emma Blūma, dzirkstele, pamesta cirkā, kad vecākiem neizdevās meitu nevienam pārdot. Bronvīne Brantlija, vellata, garšo asinis, neapzinājās savu spēku, līdz kādu nakti pārlauza draņķa patēvam sprandu. Enohs O'Konors, mirušo augšāmcēlējs, dzimis bēru rīkotāju ģimenē, kas nespēja saprast, kāpēc zaudē klientus.

Redzēju, ka visi no svešinieka novēršas. Beigās gaisma apstājās pie manis.

Un Džeikobs. īpatna gan tev tagad sabiedrība.

Kā jūs zināt manu vārdu?

Ornitologs nokāsējies sāka runāt pavisam citā balsī.

Vai tiešām tu mani jau esi aizmirsis? dzirdēju Jaunanglijas akcentu. Bet es jau esmu tikai nabaga autobusa šoferis laikam vairs neatceries.

Neticami, bet svešinieks tiešām atgādināja vidusskolas laiku šoferi misteru Bāronu. Viņš bija tik nicināms, ar tik draņķīgu raksturu un nelokāms kā robots, ka astotās klases pēdējā dienā samaitājām viņa gadagrāmatas foto ar skavām un atstājām aiz šofera sēdekļa. Pēkšņi atcerējos, ko misters Bārons teica katru dienu, man izkāpjot no autobusa, un ari viņš pats jau nodziedāja:

Pēdējā pietura, Portmen!

Misters Bārons? šaubīdamies prasīju, mēģinādams luktura gaismā saskatīt viņa seju.

Nosmējies viņš nokremšļojās un atkal mainīja akcentu.

Vai nu viņš, vai ari sētnieks, vīrietis stiepa vārdus kā Floridā. Jūsu kociņi jāapcērp. Piedāvāju labu cenu!

Balss skanēja tieši kā darbiniekam, kas gadiem bija kopis mūsu zālienu un tīrījis baseinu.

Kā tas iespējams? Kā jūs pazīstat visus šos cilvēkus? es brīnījos.

Tāpēc, kaesmu visi šie cilvēki. Balss jau atkal bija kļuvusi neskanīga.

Viņš iesmējās, izbaudīdams manas neizsakāmās šausmas.

Un tad es apķēros. Vai tad es biju redzējis mistera Bārona acis? Viņš vienmēr nēsāja milzīgas vecīšu saulesbrilles, kas aizsedza pusi sejas. Arī sētnieks staigāja ar tumšām acenēm un platmali. Vai es biju viņos cieši ieskatījies? Cik vēl lomu manā dzīvē bija spēlējis šis hameleons?

Kas te notiek? Emma ierunājās. Kas viņš ir?

Aizveries! misters Bārons nošņāca. Pienāks ari tava kārta!

-Jūs mani novērojāt, es secināju. Jūs nogalinājāt aitas. Jūs noslepkavojāt Mārtiņu.

Es, vai? viņš nevainīgi prasīja. Es nevienu nenogalināju.

Bet jūs taču esat nebūtne, vai ne?

Tas irviņu vārds, skanēja atbilde.

Biju neizpratnē. Sētnieku nebiju saticis jau trīs gadus, kopš māte viņa vietā bija pieņēmusi citu cilvēku, bet misters Bārons no manas dzīves bija izgaisis pēc astotās klases. Vai viņi -viņš tiešām mani izsekoja?

Kā jūs zinājāt, kur mani meklēt?

Bet, Džeikob, balss atkal mainījās, jūs taču pats man pateicāt. Zem četrām acīm, protams.

Nu jau viņam bija izsmalcināta, izglītota Amerikas vidienes cilvēka runas veids. Vīrietis pagrieza lukturi, lai gaisma kristu uz viņa sejas.

Bārda, ar kuru viendien viņu redzēju, bija pazudusi. Tagad vairs nešaubījos, ka tas ir viņš.