Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Atkal uzplaiksnīja zibens. Nezvērs jau bija tuvāk. Tas virzījās uz priekšu tik ātri, ka mums bija niecīgas izredzes aizbēgt. Atlika tikai cerēt, ka pārspēsim viņu viltībā.

-Ja tukšpauris mūs panāks, tad nogalinās! es iesaucos. -Bet, ja pašķirsimies, viņam būs jāizvēlas. Mēģināšu līkumodams ievilināt viņu purvā, lai noiet dibenā. Tikmēr jūs, cik ātri vien varēdami, skrieniet uz cilpu.

Tu esi traks! Emma iesaucās. Ja kāds atpaliks, tad tikai es! Es varu cīnīties, izmantojot uguni!

Ne jau lietus laikā, es atbildēju, un neko neredzot.

Es neļaušu tev doties pašnāvībā! viņa kliedza.

Strīdēties nebija laika, tāpēc Bronvīne un Enohs skrēja uz

priekšu, bet mēs ar Emmu nogriezāmies sāņus, cerēdami, ka nezvērs sekos mums, un tā ari notika. Tukšpauris jau bija tik tuvu, ka ari bez zibens gaismas redzēju, kur viņš atrodas. Man iekšā viss sagriezās.

Skrējām, saķērušies rokās, tipinādami pa grambām un peļķēm izvagotu lauku, krizdami un ķerdami viens otru kā epileptiķi. Ar skatienu meklēju uz zemes akmeņus, lai izmantotu tos kā ieročus, un tad no tumsas priekšā iznira māja mazs būcenis ar izsistiem logiem, bez durvīm, kuru, panikas pārņemts, nepazinu.

Mums jāpaslēpjas! aizelsies saucu.

Kaut nu tukšpauris būtu galīgi stulbs, skriedams uz mājiņu, lūdzos,rnifais Dievs, kaut viņš būtu stulbs! Apmetām plašu loku, cerēdami, ka tiksim iekšā nepamanīti.

1

Tieši otrādi(franču vai).

2

Banšija parādība īru mitoloģijā, kas gaudodama pareģo nāvi.

Pagaidi! Emma iekliedzās, skrienot apkārt ēkai.

Izņēmusi no mēteļa Enoha doto marles gabalu, viņa aši

ietina no zemes paceltu akmeni, izveidojot tādu kā lingu. Pēc tam Emma paturēja to plaukstās, lai aizdegas, un beigās aizmeta projām. Ietītais akmens piezemējās tālu purvā, vārgi mirdzēdams tumsā.

Maldināšanai, viņa paskaidroja, un tad pagriezāmies un

apņēmīgi ienirām drūmajā patvērumā.

* * *

Pa durvīm, kas karājās eņģēs, iegājām tumšā, smakojošā mēslu jūrā. Kad kājas iegrima pretīgajā masā, beidzot apķēros, kur esam.

Kas tas ir? Emma čukstēja.

Juzdami dzīvnieku elpu, abi palēcāmies.

Visapkārt bija aitas vien, tāpat kā mēs patvērušās no nemīlīgās nakts. Kad acis pielāgojās tumsai, redzēju, ka mums pretī skatās desmitiem blāvi spīdīgu acu pāru.

Laikam būs tā, kā es domāju, vai ne? Emma piesardzīgi pacēla kāju.

Neņem galvā! es atbildēju. Nāc, mums jātiek tālāk no durvīm!

Paņēmu Emmu aiz rokas, un abi laipojām tālāk, līkumodami gar aitām, kas vairījās no mūsu pieskārieniem. Izlauzāmies līdz šauram gaitenim un durvīm, kas vēl turējās rāmī un sargāja no nakts; to gan nevarēja teikt par citām. Iespiedušies stūri, sakņupām un ausījāmies, paslēpušies aiz nemierīgo aitu sienas.

Centāmies neiestigt mēslos, taču, kā bija, tā bija. Minūti akli skatījies tumsā, sāku šo to izšķirt. Vienā kaktā rēgojās skalu grozi un kastes, bet man aiz muguras pie sienas karājās sarūsējuši darbarīki. Pētīju, kurš ir asāks un noderētu par ieroci. Ieraudzījis milzīgas dzirkles, piecēlos, lai tās paņemtu.

Taisies cirpt aitas? Emma pajautāja.

Labāk tas nekā nekas.

Brīdī, kad ņēmu grieznes no sienas, aiz loga atskanēja troksnis. Aitas nobijušās ieblējās, un pa izsisto logu ielīda gara, melna mēle. Pieplaku zemei, cik klusu vien varēdams. Emma aizklāja ar plaukstu muti, lai nebūtu dzirdama viņas elpa. Mēle grozījās pa istabu kā periskops, izgaršodama gaisu. Par laimi, bijām paslēpušies salassmaržīgākajā vietā. Droši vien aitu smaka pārmāca mūsu smaržu, jo mirkli vēlāk radījums acīmredzot meta mieru un atkāpās. Dzirdējām soļus, kas attālinājās.

Emma noņēma no mutes plaukstu un trīcoši izelpoja.

Laikam uzķērās, viņa čukstēja.

Gribu, lai zini, es sacīju. Ja tiksim cauri ar veselu ādu, es palikšu te.

Viņa sagrāba manu roku.

Tu tiešām tā domā?

Mājās atgriezties nevaru. Pēc visa tā, kas noticis. Lai gan no manis nav lielas jēgas, esmu tev parādā par šodienu un daudz ko citu. Iekams manis te nebija, dzīvojāt droši kā Dieva ausī.

-Ja mēs tiksim cauri ar veselu ādu, Emma pieliecās tuvāk man, es neko nenožēlošu.

Neparasts magnētiskais spēks pievilka mūsu sejas, taču lūpas nepaguva saskarties, jo klusumu satricināja šausmās pārņemtu aitu blējieni blakustelpā. Atrāvāmies viens no otra, bet aitas visapkārt sacēla pamatīgu troksni; tās drudžaini skraidīja, bēgdamas cita no citas un spiezdamas mūs pie sienas.

Nezvērs nebija tik stulbs, kā es domāju.

Dzirdējām, ka viņš atkal tuvojas. Ja mums bija laiks bēgt, tad tas jau bija pagājis, tāpēc ierakāmies smirdošajā zemē, lūgdami Dievu, lai tukšpauris paiet garām.