Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Viņšvarētu būt dokos, Enohs piekrita. Proti, ja vēl nav aizbraucis. Pat tad, ja vēl nav un mums palaimējas tumsā viņu atrast, pat ja pa ceļam kāda šķemba neizcaurumos mums bikses, ir jāuztraucas arī par viņa šaujamo. Vai jūs visi esat nojūgušies? Kas būs labāk: nolaupīts Putns vai tā nošaušana mūsu acu priekšā?

Man nav ko teikt! Hjū izsaucās. Tātad atmetīsim visam ar roku un mierīgi iesim mājās, ko? Kurš grib pirms gulēšanas jauku, karstu tējiņu? Velns, varbūt, kamēr Putna nav uz vietas, groku?

Hjū raudāja, nikni berzēdams acis.

Un jūs pat negribatmēģināt pēc visa tā, ko viņa mūsu labā darījusi?

Taču Enohs nepaguva atbildēt, jo no ceļa mūs kāds sauca. Hjū, samiedzis acis, spēra soli uz priekšu, un viņa sejā parādījās dīvaina izteiksme.

Fiona, viņš teica.

Agrāk meitene labi ja iepīkstējās. Lidmašīnu rēkoņas un tālu sprādzienu dēļ nevarējām sadzirdēt, ko viņa saka, tāpēc metāmies skriešus pāri purvam.

Tikuši līdz ceļam, smagi elsojām, bet Fionas balss kliedzot bija aizsmakusi, un viņas acis izskatījās tikpat mežonīgas kā mati. Fiona uzreiz sāka mūs vilkt, mudināt un grūst pa taku uz pilsētas pusi, brēkdama izteiktā īru izloksnē tik drudžaini, ka neko nevarēju saprast. Saķēris meiteni aiz pleciem, Hjū lūdza viņu runāt lēnāk.

Dziļi ieelpojusi, trīcēdama kā apšu lapa, Fiona pamāja sev aiz muguras.

Milards viņu izsekoja! meitene paziņoja. Kad mūs ieslēdza pagrabā, viņš paslēpās un, tiklīdz svešais laidās projām, izsekoja!

Uz kurieni svešinieks devās?

Viņam bija laiva.

Skaidrs! Emma iesaucās. Doki!

Nē, Fiona paskaidroja, tā bijatava laiva, Emma. Par kuru, tavuprāt, neviens nezina un kuru tu sien savā vietā pie līcīša. Iekāpa ar visu būri, bet laiva gāja uz riņķi, un tad uznāca spēcīgs paisums, tāpēc viņš kaut kā aizlrās līdz bākas klintij, bet tālāk nav ticis.

Cik ātri vien varēdami, skrējām uz bāku. Kad sasniedzām klintis, biezā niedru puduri ieraudzījām pārējos bērnus.

Zemē! Milards nošņāca.

Nokrituši uz ceļiem, rāpojām uz priekšu. Bērni sarāvušies sēdēja ne pārāk ciešā bariņā, paslēpušies aiz niedrēm, un pēc kārtas novēroja bāku. Visi izskatījās bezgala pārbijušies, sevišķi jau mazākie, it kā vēl pilnībā nesaprastu notiekošo murgu. Šausmas, ko paši tikko bijām pārdzīvojuši, centāmies aizmirst.

Aizrāpojis pa zāli uz klints malu, sāku vērot. Aiz nogrimušā vraka redzēju Emmas kanoe laiviņu, piesietu pie klintīm. Golanu un imbrines nekur nemanīju.

Nez ko šis tur dara? es sacīju.

Kas to lai zina? Milards atbildēja. Droši vien gaida, ka pēc viņa atbrauks, vai ari mierīgākus ūdeņus, lai var aizpeldēt.

Manā laiviņā? Emma šaubījās.

Es taču teicu: ej nu sazini!

Cits pēc cita nodārdēja trīs apdullinoši blīkšķi, un mēs sarāvāmies. Debesis krāsojās oranžas.

Vai bumbas mums tuvumā nekritīs, Milard? Emma pajautāja.

Mans pētījums attiecas tikai uz cilvēku un dzīvnieku izturēšanos, viņš atbildēja, ne jau uz bumbām.

Mums tagad to vajag kā sunim piekto kāju, Enohs izmeta.

Vai jums tuvumā nav citu paslēptu laivu? vērsos pie Emmas.

Baidos, ka ne, viņa atbildēja. Būs vien jāpeld.

Pārpeldēsim, un ko tad? Milards prasīja. Gaidīsim, lai mūs sašauj gabalos?

Gan jau kaut ko izgudrosim, Emma atbildēja.

Milards nopūtās.

Burvīgi! Improvizēta pašnāvība.

Nu? Emma uzlūkoja mūs visus pēc kārtas. Vai kādam ir padomā kas labāks?

-Ja te būtu mani kareivji… Enohs iesāka.

Ūdeni viņi izjuktu gabalos, Milards sacīja.

Enohs nokāra galvu. Pārējie klusēja.

Tātad nolemts, Emma turpināja. Kas piedalās?

Pacēlu roku. Bronvīne ari.

Jums vajadzēs ari kādu, ko nebūtne nevar redzēt, -ierunājās Milards. Ja vajag, ņemiet līdzi mani.

Ar četriem pietiks, Emma noteica. Ceru, ka visi esat labi peldētāji.

Nebija laika domāt vai gari atvadīties. Pārējie novēlēja mums veiksmi, un mēs devāmies ceļā.

Nometuši melnos mēteļus, rikšojām pa zāli, pieliekušies kā kaujas vienība, līdz nonācām uz takas, kas veda uz pludmali. Slidinājāmies lejup uz dibena, un smilšu vērpetes bira ap mūsu kājām un uz biksēm.

Un tad virs galvas atskanēja troksnis, it kā darbotos piecdesmit motorzāģi, un mēs pieliekušies ieraudzījām lidmašīnu, kas sacēla vēju, radot smilšu vētru. Sakodu zobus, gaidot bumbas sprādzienu, kas mūs saplosīs gabalos. Taču viss beidzās ar izbailēm.

«

Turpinājām ceļu. Kad tikām līdz pludmalei, Emma lika mums saspiesties ciešāk.

Pusceļā ir vraks, viņa teica. Sekojiet man! Jācenšas līdz turienei tikt nemanītiem. Kad aizpeldēsim līdz vrakam, mēģināsim dabūt viņu rokā un tad nolemsim, ko darīt tālāk.

Paņemsim atpakaļ savas imbrīnes, Bronvīne bilda.

Aizrāpojuši līdz jūrai, ieslīdējām uz vēdera aukstajā ūdenī.

No sākuma bija viegli, bet, jo tālāk no krasta, jo spēcīgāk

straume spieda mūs atpakaļ. Virs galvas norūca vēl viena lidmašīna, uzraudama augšup stindzinošu ūdens šalti.