Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Pārkāpuši pār Bronvīnes nomestajām durvīm, kas iebuktētas gulēja piezemēšanās vietā uz kāpnēm, abi ar Emmu iegājām bākā šaurā, neiedomājami stāvā telpā. Ieraudzījām milzīgas kāpnes, īstenībā skeletveida trepes, kas vijās apmēram trīsdesmit piecus metrus augšup uz akmens kāpņu laukumu. Dzirdējām Golana soļus dunam uz kāpnēm, tomēr bija tik tumšs, ka nevarēja saprast, cik augstu viņš ticis.

Vai tu viņu redzi? prasīju, lūkodamies reibinoši augstajās kāpnēs.

Kā atbilde nogranda šāviens un atlecošas lodes no blakussienas, un tad sekoja nākamā zalve, ietriekdamās zemē man pie kājām. Atlēcu atpakaļ, sirdij sitot kā ar āmuru.

Rau, tur! Emma iesaucās.

Sagrābusi aiz rokas, viņa ievilka mani nišā, kur Golana šāvieni mūs nevarēja aizsniegt, zem pašām kāpnēm.

Uzkāpām dažus pakāpienus, šūpodamies kā vētras mētātā laivā.

Briesmīgas gan! Emma iesaucās, krampjaini ieķērusies margās. Ja ari tiksim augšā, viņš mūs nošaus!

Ja nevaram uzkāpt paši, es pārliku, jāmēģina dabūt lejā viņu.

Sāku līgoties turp un atpakaļ, raustīdams margas un piesizdams kājas, mēģinot iekustināt kāpnes visā garumā. Emma bridi skatījās uz mani kā uz trako, bet tad saprata un ari sāka mīdīties un zvalstīties.

Ko tad, ja sagrūs? viņa sauca.

Cerēsim, ka tik traki nebūs!

Šūpojāmies vēl negantāk. No augšas sāka birt skrūvju un blīvju lietus. Margas zvalstījās tik mežonīgi, ka es tik tikko spēju noturēties. No augšas Golans raidīja mums izmeklēti iespaidīgus lāstus, un tad kaut kas grabēdams nāca lejā un apstājās mūsu tuvumā.

No sākuma nobijos:Ak kungs Ja nu tas ir putnu būris! Metos garām Emmai uz kāpņu laukumu pārbaudīt.

Ko tu dari? Emma iekliedzās. Viņš tevi nokniebs!

Nenokniebs! es atbildēju, uzvaroši paceldams gaisā Golana pistoli.

Vēl silts no daudzajiem šāvieniem, ierocis smagi iegūla manā plaukstā. Nezināju, cik aptverē ložu un kā to varētu pustumsā pārbaudīt. Velti centos atsaukt atmiņā kaut ko noderīgu no pāris vectēva šaušanas stundām. Metos pa kāpnēm pie Emmas.

Viņš iesprostots augšā, es teicu. Jārīkojas lēni, jāmēģina prātīgi parunāt ej nu sazini, ko viņš var nodarīt putniem.

Es viņu prātīgi nogrūstu lejā, Emma caur zobiem nošņāca.

Slīdējām augšup. Kāpnes neganti šūpojās un bija tik šauras, ka varējām iet tikai viens aiz otra pieliekušies, lai neatsistos ar galvu pret augšējiem pakāpieniem. Lūdzu Dievu, kaut mēs nebūtu izkustinājuši galveno sastiprinājumu vietu.

Tuvojoties mērķim, palēninājām gaitu. Neuzdrošinājos skatīties lejup; ar vienu roku turēdamies pie drebošajām margām, bet otrā sagrābis Golana ieroci, domāju tikai par kājām un pakāpieniem. Nekas cits man vairs neeksistēja.

Gaidīju zibenīgu uzbrukumu, bet tas izpalika. Kāpnes beidzās ar akmens laukumiņu mums virs galvas, caur kuru ieplūda nakts dzestrums un svilpoja vējš. Izbāzu pa caurumu šaujamo, pēc tam galvu. Saspringu, gaidīdams cīniņu, taču Golanu nekur nemanīju. Vienā pusē griezās milzīgs lukturis ar biezām stikla sienām tik tuvu tas žilbināja, un, kad gaisma slīdēja man pāri, vajadzēja piemiegt acis -, bet otrā pusē stiepās tievas margas. Tālāk pletās tukšums: desmit stāvi zila gaisa, bet vēl tālāk klintis un bangojoša jūra.

Uzkāpis uz šaurās pārejas, pagriezos un pasniedzu roku Emmai. Stāvējām, ar muguru atspiedušies pret siltajiem luktura stikliem, pagriezuši seju pret vēso vēju.

Putns nav tālu, Emma čukstēja. Es viņu jūtu.

Meitene pagrozīja locītavu, un viņas plaukstā iedegās

neganti sarkana liesma. Spilgtā krāsa liecināja, ka šoreiz Emma to neuzbūra gaismai, bet gan kaujai.

Mums jāpašķiras, es teicu. Tu ej pa vienu malu, es iešu pa otru. Tad šim nebūs, kur sprukt.

Man bail, Džeikob.

Man arī. Bet viņš ir ievainots, un ierocis ir pie mums.

Emma, pamājusi ar galvu, pieskārās manai rokai un aši

novērsās.

Lēni gāju gar bākas gaismu, turēdams ieroci, kas, iespējams, bija pielādēts, un priekšā pamazām atritinājās skats uz otru pusi.

Golanu ieraudzīju pietupušos, nokārtu galvu, pret margām atspiestu muguru; starp ceļgaliem viņam bija iespiests būris. Rēta uz viņa deguna kūkuma stipri asiņoja, pār vaigiem kā asaras plūda sarkanas straumītes.

Pie būra režģiem bija piestiprināta sarkana spuldzīte. Ik pēc dažām sekundēm tā nomirgoja.

Spēru soli uz priekšu, un Golans, pacēlis galvu, paskatījās mani. Bārdas rugājos bija saķepušas asinis, viena baltā acs caurausta ar sarkanu tīklojumu, lūpu kaktiņos vīdēja siekalas.

Viņš grīļodamies piecēlās, turēdams rokā būri.

Nolieciet zemē!

Golans izlikās, ka paklausa, bet tad pēkšņi metās projām. Iekliedzies skrēju nopakaļ, taču, tiklīdz viņš pazuda aiz bākas gaismas, ieraudzīju uz betona Emmas gaismas atblāzmu. Golans kaukdams pagriezās atpakaļ ar svilstošiem matiem, aizklājis ar roku seju.

Stāt! es saucu, un nelietis saprata, ka ticis slazdā. Pacēlis būri sev priekšā, viņš neganti to sapurināja. Putni spalgi čiepstēja, caur restēm knābdami viņam rokā.

Vai to tu gribi? Golans kliedza. Uz priekšu, dedzini mani! Putni ari būs pagalam! Ja šausi, nometīšu būri lejā!

-Ja trāpīšu jums galvā, nepagūsiet!

Golans sāka smieties.