Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Paskatījies lejup, lai redzētu, ko Bronvlne dara, ieraudzīju uz kāpnēm Milardu un ap viņu neparasti fluorescējošas zivis. Bridi vēlāk iznira Bronvlne ar taisnstūrveida metāla plāksni, apmēram 1,8 metrus garu un 1,2 metrus platu, ar kniedētu apaļu caurumu augšmalā. Viņa bija izcēlusi no eņģēm kravas nodalījuma durvis!

Un ko tu ar tām domā darīt? Emma brīnījās.

Došos uz bāku, Bronvlne atbildēja.

Nostājusies viņa turēja durvis sev priekšā.

Vīn, viņš taču tevi nošaus! Emma iekliedzās.

Kā atbilde nosprakšķēja šāviens, un no durvju labās malas atsitās lode.

Vienreizīgi! es iesaucos. Tas taču ir vairogs!

Emma sāka smieties.

Vīn, tu esi ģēnijs!

Milardu es varu nest kukuragā, bet jūs, pārējie, iesiet man aiz muguras.

Izcēlusi Milardu no ūdens, Emma aplika viņa rokas ap Bronvīnes kaklu.

Te nu gan ir brīnišķīgi, Milards izdvesa. Emma, kāpēc tu man nekad neesi stāstījusi par eņģeļiem?

Kādiem eņģeļiem?

Jaukiem, zaļiem eņģeļiem, kas lidinās tuvu zemei. Viņš drebēja, un balss skanēja sapņaini. Viņi laipni piedāvāja aizvest mani uz debesīm.

Uz debesīm pagaidām neviens nedosies, Emma nobažījusies atbildēja. Turies pie Bronvīnes, norunāts?

Ļoti labi, viņš apātiski atbildēja.

Emma nostājās Bronvīnei aiz muguras, pieturēdama Milardu, lai viņš nenoslīd zemē. Bet es vilkos aiz Emmas, mūsu zosu gājiena galā. Smagiem soļiem devāmies pāri vrakam uz bākas pusi.

Bijām milzīgs mērķis, un Golans nekavējoties sāka tukšot šaujamā aptveri. Lodes atsitās no durvīm ar apdullinošu troksni, tomēr zināmā mērā nomierinoši. Pēc desmit, divpadsmit šāvieniem Golans pieklusa. Tomēr nebiju tik liels optimists, lai cerētu, ka viņam beigusies munīcija.

Kad tikām līdz vraka galam, Bronvīne uzmanīgi veda mūs tālāk ūdenī, visu laiku turēdama sev priekšā masīvās durvis. Mūsu zosu gājiens pārvērtās peldēšanā pa suņu modei -bariņā viņai aiz muguras. Emma pa ceļam runāja ar Milardu, uzdodama jautājumus, lai viņš nezaudētu samaņu.

Milard! Nosauc premjerministra vārdu!

Vinstons Čērčils, viņš atbildēja. Vai tu galīgi esi sviestā?

Kas ir Birmas galvaspilsēta?

Ak kungs, nav ne jausmas. Ranguna.

Labi. Kad tev ir dzimšanas diena?

Beidz bļaustīties un ļauj man mierīgi noasiņot!

Nelielo attālumu līdz bākai pieveicām samērā ātri. Kad

Bronvīne uzlika mūsu vairogu plecā un sāka kāpt klintī, Golans raidīja dažus šāvienus, un ložu trieciens izsita meiteni no līdzsvara. Sarāvušies gājām aiz Bronvīnes muguras, un viņa sagrīļojusies gandrīz noslīdēja no klints; ja tā būtu noticis, viņa ar savu un durvju svaru būtu mūs sašķaidījusi. Emma piespieda rokas Bronvīnes krustiem un pagrūda. Beigās Bronvīne ar visām durvīm uzstreipuļoja uz stingras zemes. Rāpojām viņai nopakaļ bariņā, dzestrajā nakts gaisā drebēdami.

Bākas klints visplatākā vieta (ap četrdesmit pieciem metriem) veidoja tādu kā saliņu. Pie ēkas sarūsējušās pamatnes stiepās ducis akmens pakāpienu, vedot uz atvērtām durvīm, kurās stāvēja Golans ar pistoli rokā, tēmēdams tieši uz mums.

Nolēmis riskēt, palūrēju pa iluminatoru. Vienā rokā Golans turēja mazu būri ar tajā saspiestiem putniem, kurus tikpat kā nevarēja atšķirt vienu no otra.

Dzirdēdams svelpjam lodi, pieliecos.

Nenāciet tuvāk, citādi es abas nošaušu! Golans auroja, grabinādams būri.

Nelietis melo, es teicu. Imbrines viņam ir vajadzīgas.

Ej nu sazini, Emma atbildēja. No vājprātīgā var sagaidīt visu ko.

Bet mēs nevaramneko nedarīt.

-Jāmetas virsū! Bronvīne ieteica. Viņš nezinās, ko darīt, īstais brīdis ir TAGAD!

Nepaguvām apdomāties, kad Bronvlne traucās uz bākas pusi. Neatlika nekas cits kā sekot mūsu aizstāvei. Nākamajā mirklī pret durvīm triecās lodes, kapādamas klinti pie mūsu kājām.

Jutos kā izkāries laukā no vilciena, kas uzņem ātrumu. Bronvlne bija šausminoša: mežonīgi brēca, asinsvadi uz kakla uztūkuši, rokas un mugura notašķīta ar Milarda asinīm. Tobrīd no sirds priecājos, ka neatrodos tajā pusē durvīm.

Tuvojoties bākai, Bronvīne iesaucās:

Skrieniet pie sienas!

Abi ar Emmu paķērām Milardu un mukām pa kreisi, lai paslēptos aiz tālākā bākas stūra. Skriedams redzēju, ka Bronvīne paceļ durvis virs galvas un uzmet virsū Golanam.

Kliedzienam sekoja baigs blīkšķis, un mirkli vēlāk Bronvlne piebiedrojās mums pie sienas, piesarkusi un aizelsusies.

Laikam trāpīju! viņa satraukta teica.

Bet kas ar putniem? Emma pajautāja. Vai par tiem iedomājies?

Būri šis bija nolicis malā. Ar viņām viss kārtībā.

Labi, tomēr vajadzēja mums pajautāt, pirms sāki trakot, riskējot ar mūsu dzīvību!

Klusu! es nošņācu.

Kaut kur skrapstēja metāls.

Kas tadtas?

Viņš iet augšā pa kāpnēm, Emma atbildēja.

Sekojiet man! Milards nočērkstēja.

Pārsteigti viņu uzlūkojām. Milards stāvēja, atslējies pret sienu.

Vispirms mums jāparūpējas par tevi, es sacīju.

Vai kāds māk uztaisīt žņaugu?

Bronvlne pieliecās un noplēsa savām biksēm staras galu.

Es protu, viņa atbildēja. Apturēšu Milardam asiņošanu, bet jūs tieciet galā ar nebūtni. Pamatīgi viņam iegāzu, bet laikam jau par maz. Neļaujiet viņam atgūties!

Uzlūkoju Emmu.

Ko teiksi?

-Ja tas nozīmē, ka man jāizkausē tā nebūtnes seja, viņa

atbildēja, tad, protams, esmu ar mieru.

* * *