Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Es nogalināju tukšpauri! Tiešām nogalināju! Dzīvojot baiļu varā, man pat prātā nebija ienācis, ka varu nonāvēt briesmoni!

Jutos spēcīgs. Es spēšu sevi aizsargāt! Apzinājos, ka tik stiprs kā vectēvs nekad nebūšu, taču nebiju arī vārgs mīkstpēdiņš. Lai nu kā, es jaudāšu briesmoņusnogalēt.

Sāku smieties. Emma mani samīļoja, piespiedusi vaigu pie manējā.

Es zinu, ka Abe ar tevi lepotos, viņa sacīja.

Mēs saskūpstījāmies, siltām lietus lāsēm pilot no deguniem mūsu tikko atvērtajās mutēs, un tas bija tik jauki un mīļi. Pārlieku aši atrāvusies, Emma čukstēja:

Vai tas, ko pirmīt teici… bija nopietni?

Palikšu, ja mis Peregrīne mani pieņems. Es pamāju ar galvu.

Pieņems. Es par to parūpēšos.

Par to vēl pāragri domāt; vispirms jādabū rokā mans psihiatrs un jāatņem viņam šaujamais.

Pareizi, Emma piekrita, un viņas sejas izteiksme kļuva

skarbāka. Tāpēc nezaudēsim velti laiku.

* * *

Atstājuši aiz muguras lietu, iekļuvām dūmu un trokšņu pasaulē. Cilpa vēl nebija atjaunota, un purvā rēgojās bumbu izrautas bedres, debesīs rūca lidmašīnas, un koku rindai tālumā tuvojās oranžas liesmas. Es jau gribēju teikt, ka jāpagaida, līdz šodiena pārvērtīsies vakardienā un kara ainas izgaisīs, kad mani apvija muskuļainas rokas.

Tu esi dzīvs! Bronvīne sauca.

Turpat stāvēja Enohs un Hjū, un, kad Bronvīne no manis atrāvās, abi, pienākuši klāt, paspieda man roku un ar skatieniem nomērīja mani no galvas līdz kājām.

Piedod, ka nosaucu tevi par nodevēju, Enohs teica.

Priecājos, ka neesi miris.

Es ari, atbildēju.

Sveiks un vesels? Hjū pārlaida skatienu manam augumam.

Divas kājas, divas rokas. Sakustējos, lai viņi redz, ka viss kārtībā. Un par tukšpauri jums vairs nebūs jāuztraucas. Mēs viņu nomušījām.

Ak, pieticības iemiesojums! Emma lepni izsaucās.

Viņu nobeidzitu!

Lieliski! Hjū sacīja, taču ne viens, ne otrs nespēja izspiest smaidu.

Kas noticis? es uzprasīju. Paklau? Kāpēc visi trīs neesat mājās? Kur ir mis Peregrīne?

Mis Peregrīnes nav, Bronvīne, trīcot lūpām atbildēja.

Mis Eivosetas ari ne. Viņš ir aizvedis abas projām.

Ak kungs! Emma izdvesa.

Bijām nokavējuši.

Viņš atnāca apbruņots, Hjū pētīja dubļus. Mēģināja sagūstīt Klēru, bet viņa iekampa tam ar aizmugures muti, tāpēc viņš sagrāba mani. Turējos pretī, bet viņš iesita man ar šauteni pa galvu, un es nokritu zemē.

Hjū pieskārās ar roku aiz auss, un viņa pirksti notašķījās ar asinīm.

Mūs ieslēdza pagrabā un piedraudēja: ja direktore un mis Eivoseta nepārvērtīsies putnos, viņš man izcaurumos galvu. Abas paklausīja, un nelietis iebāza viņas būri.

Viņam bija būris? Emma brīnījās.

Hjū pamāja ar galvu.

Pavisam mazs, tāpēc viņām nav, kur apgriezties; arī pārvērsties vai aizlidot projām nav iespējams. Manuprāt, biju galīgi šļaugans, taču viņš iegrūda mani pagrabā kopā ar citiem un aizskrēja ar putniem projām.

Kad atnācām, tur ari viņus atradām, Enohs sarūgtināts sacīja. Noslēpušies lejā kā nodevēju bars.

Mēs neslēpāmies! Hjū iesaucās. Viņš mūs ieslēdza! Viņš mūs būtu nošāvis!

Aizmirsīsim par to! Emma nošņāca. Uz kurieni viņš aizskrēja? Kāpēc nedzināties pakaļ?!

Mēs nezinām, uz kurieni, Bronvīne atbildēja. Cerējām, ka jūs būsiet redzējuši.

Mēs neko neredzējām! Emma izmisumā iespēra akmenim.

Hjū kaut ko izņēma no krekla. Mazu fotoattēlu.

Pirms aiziešanas viņš iebāza man to kabatā. Teica ja mēģināsim sekot, ar mums notiks tas pats.

Bronvīne izrāva foto no Hjū rokām.

Ak! viņa izdvesa. Vai tā ir mis Kraukle?

Manuprāt, mis Vārna, Enohs atbildēja, ar delnu berzēdams seju.

Skaidrs. Varam uzskatīt, ka viņas jau ir mirušas, Enohs vaidēja. Es zināju, ka pienāks tāda diena!

Mums nevajadzēja atstāt māju, Emma satriekta sacīja. Milardam bija taisnība.

Purva otrā galā nokrita bumba, un apslāpētajam sprādzienam sekoja saraustītās slīkšņas šļaksti.

Mirkli pagaidiet, es sacīju. Pirmkārt, nav teikts, ka tā ir mis Kraukle vai mis Vārna. Tikpat labi šī varētu būt parasta putna fotogrāfija. Ja Golans gribētu mis Peregrīni un mis Eivosetu nogalināt, kāpēc viņam būtu jāķēpājas un abas jānolaupa? Ja viņš būtu gribējis nonāvēt, viņas jau būtu mirušas.

Pēc tam es vērsos pie Emmas:

Ja mēs nebūtu aizgājuši, tad ari tiktu ieslodzīti pagrabā kopā ar visiem, bet tukšpauris vēl klaiņotu apkārt!

Nemēģini mani iepriecināt! Emma attrauca. Tas viss notikatavas vainas dēļ!

Pirms desmit minūtēm tu paudiprieku!

Pirms desmit minūtēm es nezināju par mis Peregrīnes nolaupīšanu!

Beidziet! Hjū iesaucās. Tagad taču galvenā nelaime ir mis Peregrīnes nolaupīšana, un mums viņa jāatved atpakaļ!

Labi, es uzsaucu, tad sāksim domāt! Uz kurieni jūs viņa vietā vestu divas nolaupītas imbrines?

Viss atkarīgs no tā, ko ar viņām gribētu darīt, Enohs atbildēja, bet to mēs nezinām.

Vispirms projām no salas, Emma atbildēja. Un tam vajag laivu.

Betno kuras salas ? Hjū prasīja. Cilpā vai ārpus tās?

Ārpusē plosās vētra, es izmetu. Ar laivu tādā laikā tālu netikt.

Tad viņam jābūt mūsu pusē, Emmas balsi iegailējās cerība. Ko mēs te vēl čiepstam? Iesim uz dokiem!