Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Degunā pēkšņi iecirtās neganta smaka, vēl pretīgāka par būceņa smirdoņu, un uz sliekšņa parādījās ari pats tukšpauris. Visas aitas zibenīgi atbēga no durvīm, spiezdamās kopā un grūzdamas mūs pie sienas tik stingri, ka nevarējām paelpot. Pieķērāmies viens pie otra, taču es neuzdrošinājos neko teikt, un neciešami saspringtu mirkli mēs dzirdējām tikai aitu blējienus un juceklīgu kāju dipoņu. Gaisu pāršķēla aizsmacis brēciens, pēkšņs un izmisīgs; tad tas tikpat spēji apklusa, un sekoja šausminoša kaulu brakšķēšana. Neredzēdams zināju, ka nezvērs saplosījis aitu.

Sākās neiedomājams juceklis. Šausmu pārņemtās aitas grūdās cita citai virsū, spiezdamas mūs pie sienas tik cieši, ka man jau metās nelabi. Tukšpauris, apdullinoši ierēcies, pacēla pie apsiekalotajiem žokļiem aitu, tad nākamo. Asinīm šķīstot, tas izkampa no katras kumosu un nometa nabaga dzīvniekus malā citu pēc cita kā nesātīgs viduslaiku karalis, baudīdams mielastu. Plosīdams aitas, slepkava lauzās uz mūsu pusi. Aiz šausmām biju sastindzis. Tāpēc nespēju izskaidrot, kas notika pēc tam.

Visi instinkti brēca, ka jāpaliek slēptuvē, jāierokas vēl dziļāk mēslos, bet tad manu ņirbošo prātu caurstrāvoja skaidra doma:Es neļaušu mums nomirt mēslu kaudzē. Pagrūdis Emmu aiz lielākās aitas, kāda bija tuvumā, metos uz durvīm.

Tās bija aizvērtas un atradās triju metru attālumā; starp mums bija daudz aitu, taču es lauzos uz priekšu kā uzbrucējs futbola laukumā. Pagrūdu durvis ar plecu, un tās atvērās.

Izkritis laukā lietū, kliedzu:

Nāc un noķer mani, pretīgais draņķi!

Zināju, ka esmu pievērsis tukšpaura uzmanību, jo viņš baisi rūca un man garām metās pa durvīm izskrējušās aitas.

Uztrausies kājās un pārliecinājies, ka nezvērs tuvojas man, nevis Emmai, pagriezos uz purva pusi.

Necik ilgi, un tukšpauris jau mina man uz papēžiem. Es būtu varējis skriet ātrāk, bet rokās vēl turēju dzirkles man taču nebija nodoma doties projām. Bet tad pamats zem kājām kļuva mīkstāks. Skaidrs: biju ticis līdz purvam!

Divreiz nezvērs bija tik tuvu, ka mēles sitās man pret muguru, un divreiz, kad jau biju pārliecināts, ka mēle apvīsies man ap kaklu un žņaugs, līdz mana galva noripos, tukšpauris paklupa un atkrita atpakaļ. Līdz akmeņu krāvumam ar galvu uz pleciem palaimējās tikt tāpēc vien, ka zināju, kur spert katru soli. Pateicoties Emmai, es varētu mērot šo ceļu pat vētrainā bezmēness naktī.

Uzrāpies kalnā, metos uz akmens ieeju. Nokļuvu piķa melnā tumsā, taču daudz nebēdāju galvenais bija tikt līdz kambarim, tad briesmas būs garām. Pārvietojos četrrāpus, lai nezaudētu ne sekundi. Biju pusceļā, un manī jau modās piesardzīga cerība palikt dzīvam, kad pēkšņi vairs nevarēju parāpot. Man ap potīti bija apvijusies viena no tukšpaura trijām mēlēm.

Ar divām mēlēm nezvērs bija ieķēries ejas augšmalā un, atspēries dubļos, aizsedza ieeju kā vāks burku. Trešā staipījās uz manu pusi: biju tikpat kā zivs uz āķa.

Ķēros pie zemes, taču grants slīdēja cauri pirkstiem. Apgriezies uz muguras, atspēros pret akmeņiem, taču tāpat pārlieku ātri slīdēju uz tukšpaura pusi. Mēģināju iecirst pretīgajā mēlē ar dzirklēm, taču tā bija pārāk cīpslaina un sīksta raupja muskuļu virve -, bet dzirkles neasas. Tāpēc aizmiedzu acis, neparko negribēdams redzēt atplestos žokļus, un ar pēdējiem spēkiem sagrābu dzirkles, kuras turēju sev priekšā. Šķita, ka laiks apstājas: esmu dzirdējis, ka tā notiek autoavārijās un katastrofās uz dzelzceļa vai lecot ar izpletni no lidmašīnas. Grūdu dzirkles; tās iegrima nezvēra augumā un tad pret kaut ko atdūrās.

Man aizrāvās elpa; tikmēr tukšpauris neganti brēca. Izlidojuši laukā no tuneļa, abi noripojām pa nogāzi purvā, un, kad atvēru acis, redzēju, ka dzirkles esmu iegrūdis līdz spalam viņa acu dobumos. Tukšpauris kvieca kā desmit vienlaikus izrūnīti kuiļi. Tas vāļājās un mētājās lietus izmērcētajā purvā, un no acu dobumiem gar dzirkļu sarūsējušajiem rokturiem plūda melnas, biezas upes.

Jutu, ka nezvērs mirst, dzīvība viņā dzisa un mēles tvēriens ap manu potīti atslāba. Ari manī notika pārmaiņas: panikas kamols kuņģī pamazām atritinājās. Beigās radījums sastinga un nogrima, un virs tā galvas saslēdzās gļotas. Nu par tukšpauri liecināja vienīgi tumšo asiņu plankums.

Bet tad ievēroju, ka purvs sūc mani iekšā līdz ar nezvēru. Jo izmisīgāk pūlējos no tā izkļūt, jo vairāk tas mani laikam gribēja. Iedomājos, cik dīvains atradums mēs būtu pēc tūkstoš gadiem, abi saglabājušies purvā.

Mēģināju aizsniegt stingru zemi, taču grimu vēl dziļāk. Šķita, ka dubļi lien augšup pa rokām un krūtīm, apņemdami kaklu kā cilpa.

Saucu palīgā, un brīnumainā kārtā atradās dzirdīgas ausis. Sākumā nospriedu, ka man tuvojas jāņtārpiņš. Dzirdēdams Emmas balsi, atsaucos.

Ūdenī nolaidās koka zars. Es to sagrābu, un viņa vilka mani laukā, un, kad beigās tiku ārā no slīkšņas, trīcēju tik neganti, ka nevarēju nostāvēt kājās. Emma sakņupa man līdzās, un es iekritu viņas rokās.