Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Kad bijām tikuši līdz vrakam, smagi elsojām. Pieķērušies pie sarūsējušā korpusa, turējām virs ūdens tikai galvu un skatījāmies uz bāku un tuksnesīgo saliņu, pie kuras tā bija noenkurota, taču neģēlīgo dakteri nekur nemanījām. Debesīs zemu karājās pilnmēness, lauzdamies cauri sprādzienu dūmiem un ik pa brīdim uzspīdēdams kā rēgains bākas dvīņubrālis.

Vilkāmies gar vraka malām līdz galam, un tad līdz bākas klintīm atlika vairs ap piecsimt metriem peldus atklātā ūdenī.

Manuprāt, ir jārīkojas tā, Emma paziņoja. Viņš redzēja, cik spēcīga ir Bronvīne, tāpēc viņai draud vislielākās briesmas. Mēs ar Džeikobu meklēsim Golanu un pievērsīsim viņa uzmanību, tikmēr Vīne piezagsies no aizmugures un iebelzīs viņam pa galvu. Milards paķers būri ar putniem. Vai kādam ir iebildumi?

Tikpat kā atbilde atskanēja šāviens. No sākuma nesapratām, kas tas par troksni tāls un spēcīgs: neizklausījās pēc pazīstamiem ieročiem. Mazkalibra šaujamais, kas drīzāk paukšķ nekā blīkšķ. Un, tikai dzirdot otro, kam sekoja ūdens plunkšķis līdzās, apķērāmies, ka vainīgs ir Golans.

Atkāpties! Emma iesaucās, un mēs, izlēkuši no ūdens, aši metāmies pāri vrakam, līdz zem kājām vairs nebija pamata. Ienirām atklātā jūrā. Mirkli vēlāk visi bariņā iznirām laukā, raudami iekšā gaisu.

Tiktāl nu esam tikuši! Milards izmeta.

Golans vairs nešāva, tomēr stāvēja sardzē pie bākas durvīm ar ieroci rokā.

Varbūt viņš ir beidzamais draņķis, bet stulbenis gan ne, -Bronvīne secināja. Viņš taču mūs gaidīja.

Tagad nekas nesanāks! Emma uzsita ar plaukstu pa ūdeni. Nokniebs mūs kā zvirbuļus!

Milards uzsvempās uz vraka.

Viņš nevar nošaut to, ko neredz. Iešu es.

Muļķīt, okeānā tu taču neesi neredzams, Emma atgādināja.

Tik tiešām tur, kur stāvēja Milards, ūdeni kā izgriezta rēgojās viņa auguma apakšējā daļa.

Tomēr neredzamāks par tevi, viņš atbildēja. Starp citu, es viņam sekoju līdz pat salai, un šis neko nenojauta. Manuprāt, varu tikt vēl pāris simtus metru uz priekšu.

Milardu bija grūti apstrīdēt, jo pārējās iespējas bija vai nu padoties, vai skriet pretim ložu krusai.

Jauki. Emma pamāja ar galvu. Ja esi pārliecināts, ka to spēsi.

Kādam taču jābūt varonim, viņš atbildēja un devās pa vraku projām.

Drošsirža pēdējie vārdi, es nomurmināju.

Tālumā dūmos redzēju Golanu, kas tēmēja, nometies ceļos bākas durvis un atspiedies ar roku pret kāpņu margām.

Uzmanies! es iesaucos, taču bija jau par vēlu.

Atskanēja šāviens. Milards iekliedzās.

Uzrāpušies uz vraka, skrējām pie viņa. Nešaubījos, ka mani tūlīt nogalinās, un bridi šķita, ka šļaksti zem kājām ir ložu lietus. Taču Golans nešāva droši vien pielādēja ieroci -, un mums bija mirklis drošības.

Milards apstulbis ūdeni bija nometies ceļos. Pa viņa augumu plūda asinis. Pirmo reizi ieraudzīju neredzamo zēnu no galvas līdz kājām, nokrāsotu sarkanu.

Emma saņēma viņu aiz rokas.

Milard? Ar tevi viss kārtībā? Saki kaut ko!

Man jāatvainojas, Milards atbildēja, bet ar mani laikam ir cauri esmu nošauts.

-Jāaptur asiņošana! Emma sauca. Mums jānogādā viņš krastā!

Muļķības, Milards sacīja. Otrreiz viņam tik tuvu klāt netiksiet. Ja atgriezlsieties, mis Peregrīni vairs neredzēsim!

Atskanēja vēl vairāki šāvieni. Man gar ausi aizspindza lode.

Šurp! Emma iesaucās. Nirstam!

No sākuma nesapratu, kas viņai prātā: mēs taču bijām simt pēdu attālumā no vraka gala, bet tad ieraudzīju, ka viņa norāda uz melno caurumu kravas nodalījuma durvīm.

Par abiem ar Bronvlni pacēlām Milardu un skrējām Emmai nopakaļ. Visapkārt šķindēja metāla skaidas. Varētu nodomāt, ka kāds spārda atkritumu kasti.

Aizturi elpu, piekodināju Milardam, un, piegājuši pie durvīm, ienirām ar kājām pa priekšu.

Tikuši dažus pakāpienus zemāk, apstājāmies. Mēģināju turēt acis vaļā, taču sālsūdens bija pārāk kodīgs. Ūdeni bija jūtama Milarda asiņu garša.

Emma pasniedza man elpošanas cauruli, un mirkli vēlāk es nodevu to tālāk. Skrienot biju aizelsies, tāpēc ieelpot vienreiz ik pēc dažām sekundēm man bija par maz. Plaušas sūrstēja, galva reiba.

Kāds mani paraustīja aiz krekla.Augšup! Lēni virzījos uz augšu, un Bronvlne un Emma man sekoja. Pacēlos virs ūdens tikai ieelpot un pārmīt kādu vārdu; tikmēr Milards atradās dažas pēdas zemāk, drošībā, tagad vienīgais izmantodams elpošanas cauruli.

Sačukstēdamies vērojām bāku.

Mēs nevaram te ilgi palikt, Emma sacīja, Milards noasiņos līdz nāvei.

Lai aizvilktu Milardu līdz krastam, varbūt vajadzēs divdesmit minūtes, es atbildēju. Viņš taču pa ceļam var nomirt.

Nezinu, ko vēl varētu darit!

Bāka ir pavisam tuvu, ierunājās Bronvlne. Aiznesīsim Milardu uz turieni!

Tad Golans liksvisiem noasiņot līdz nāvei! iesaucos.

Viņam tas neizdosies! Bronvlne atbildēja.

Kāpēc ne? Vai tad lodes no tevis atlēks?

Varbūt, Bronvlne noslēpumaini pasmaidīja un, dziļi ieelpojusi, pazuda zem kāpnēm.

Nez ko viņa izdomājusi? es prasīju.

Emma bija uztraukusies.

Nav ne jausmas. Tomēr jebkurā gadījumā viņai jārīkojas ātri.