Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

To tu neizdarīsi pat gribēdams. Laikam esi aizmirsis, cik labi pazīstu tavu kuslo, vārgo psihi. Pēc tam pats mocīsies muigos.

Lūkoju iztēloties, kā pielieku pirkstu gailim un nospiežu, prātā juzdams atsitienu un baiso rezultātu. Kāpēc tas ir tik smagi? Kāpēc, jau domājot vien par to, man trīc roka? Cik nebūtņu bija nogalinājis vectēvs? Dučiem? Simtiem? Vectēvs manā vietā būtu Golanu jau nošāvis, noguldījis, kad tas apdullis balstījās pret margām. Biju palaidis garām izdevību, un neizlēmības mirklis varēja imbrinēm maksāt dzīvību.

Milzīgais lukturis slīdēja pāri, apžilbinādams un pārvērzdams mūs mirdzošos siluetos. Gaisma iespīdēja Golanam sejā, un viņš saviebies novērsās.Atkal zaudēju izdevību, es nodomāju.

Nolieciet un nāciet mums līdzi, es sacīju. Pietiek ar vienu ievainoto.

Nezinu gan, Emma atbildēja. Ja Milards neizturēs, es padomāšu.

Gribat mani nogalināt? Golans jautāja. Jauki, pieliksim punktu. Taču tā jūs tikai mazliet novilcināsiet nenovēršamo, nemaz nerunājot par to, ka pašiem būs sliktāk. Mēs tagad zinām, kur jūs meklēt. Ieradīsies vēl citi tādi kā es, un varu galvot, ka salīdzinājumā ar viņu nodarīto ļaunumu tas, ko es izdarīju ar jūsu draugu, būs tīrā žēlsirdība.

Pieliksim punktu? Emma pārjautāja, un no viņas liesmas debesis sprakšķēdamas cēlās dzirksteles. Kas teica, ka tas notiks ātri?

Atkārtoju vēlreiz: ar viņām būs cauri. Golans piespieda būri pie krūtīm.

Emma paspēra soli uz viņa pusi.

Man ir astoņdesmit astoņi gadi, viņa sacīja. Vai tad izskatos pēc tādas, kam vajag aukli? Emmas sejā parādījās dzelžaina, neizdibināma izteiksme. Jūs pat iedomāties nevarat, cik sen jau alkstam atbrīvoties no šis sievietes aizbildniecības. Ticiet man, jūs izdarīsiet mums lielu pakalpojumu.

Golans grozīja galvu turp un atpakaļ, satraukti mūs izvērtēdams.Vai viņa nopietni? Mirkli sejā pazibēja neviltotas bailes, tomēr beigās viņš izmeta:

-Jūs esat pēdējie draņķi.

Paberzējusi plaukstas vienu pret otru, Emma tās nesteidzīgi attālināja, uzmundrinādama liesmu.

Tūlīt pārbaudīsim.

Nezināju, ko Emma darīs, taču bija jāiejaucas, lai putni nesadegtu liesmās vai netiktu pārmesti pār margām.

Pasakiet, kāpēc jums vajadzīgas imbrines, un tad Emma, iespējams, nebūs pret jums tik barga.

Mēs tikai vēlamies pabeigt iesākto, Golans atbildēja,

to, ko vienmēr esam gribējuši.

Tātad eksperimentēt, Emma secināja. Vienreiz jau mēģinājāt, un paši redzat, kas sanāca. Pārvērtāties briesmoņos!

Jā, Golans pamāja ar galvu. Cik garlaicīga gan būtu dzīve, ja viss izdotos ar pirmo mēģinājumu! Viņš pasmaidīja.

Šoreiz iesaistīsim pasaules izcilākos, spējīgākos laika manipulatorus, tādus kā abas dāmas. Šoreiz mums paveiksies. Mums bija vesels gadsimts kļūdu analizēšanai. Ir atklājies, ka vajadzēja lielāku reakciju!

   Lielāku reakciju? es pārjautāju. Pagājušajā reizē jūs uzlaidāt gaisā pusi Sibīrijas!

Ja zaudēt, Golans pacilātā balsi atbildēja, tad iespaidīgi!

Atcerējies Horācija sapni par pelnu mākoņiem un degošo zemi, sapratu, kādi viņam plāni. Ja nebūtnes un tukšpauri atkal cietis neveiksmi, bojā ies krietni vairāk nekā piecsimt jūdzes neapdzīvota meža. Savukārt ja viņiem izdotos pārtapt nemirstīgos pusdievos, par ko viņi sapņo no sākta gala…

Jau iedomājoties vien, man pārskrēja auksti šermuļi. Ja valdīs viņi, dzīve pārvērtīsies īstā ellē.

Bākas gaisma atkal pagriezās, apžilbinādama Golanu, un es saspringu, gatavs viņam uzbrukt, taču mirklis bija pārāk īss.

Vienalga, Emma sacīja, varat nolaupīt kaut visas imbrīnes. Viņas jums nemūžam nepalīdzēs.

Palīdzēs gan. Pretējā gadījumā mēs viņas citu pēc citas nogalināsim. Vai arī nomaitāsim pa vienamjūs, liekot viņām noskatīties.

-Jūs esat vājprātīgs, es izspēru.

Putni čiepstēdami krita panikā. Golans tiem uzkliedza.

Nē! Vājprātīgie taču ir paši īpatņi, kas slēpjas no pasaules, lai gan varētu tajā valdīt. Pakļaujas līdz nāvei, lai gan varētu būt galvenie; ļauj vienkāršajiem, ģenētiski nevērtīgajiem ļautiņiem iedzīt sevi pagrīdē, lai gan viegli varētu tos paverdzināt. Tas taču būtu tikai likumīgi! Katra teikuma beigās Golans pakratīja būri. Tas tiešām ir vājprāts!

Apklustiet! Emma iesaucās.

Ak tad tomēr nav vienalga?

Golans vēl negantāk sapurināja būri. Sarkanās, pie režģiem piestiprinātās gaismas iemirdzējās divkārt spožāk. Strauji pagriezis galvu, Golans pētīja tumsu sev aiz muguras. Pēc tam viņš atkal pievērsās Emmai:

-Jūs viņas gribat? Lūdzu!

Golans atvēzējās ar būri pret viņas seju.

Emma iekliegušies pieliecās. Golans kā diska metējs turpināja šūpot būri, līdz tas pacēlās virs Emmas galvas, un tad palaida vaļā. Būris atsitās pret margām un iekrita naktī.

Es nolamājos, bet Emma iekliegušies metās pie margām, ķerdama gaisā. Būris iekrita jūrā. Izmantodams mūsu apjukumu, Golans pielēca un nogāza mani gar zemi, ietriecis dūri man vēderā, bet otru pazodē.