Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Jebkurā gadījumā, Milards turpināja, viss, kas man vajadzīgs, ir mūsu mājas. Pietiks iedzert opija tinktūru un apstrādāt brūci ar spirtu. Cietusi tikai miesa. Pēc trim dienām būšu vesels kā rutks.

Bet tu taču asiņo. Bronvīne norādīja uz sarkanām lāsēm, kas bija sakritušas zem viņa smiltīs.

Tad savelc žņaugu ciešāk!

Bronvīne tā arī izdarīja, un Milards elsa tā, ka visapkārt visi bailīgi sarāvās, un beigās, zaudējis samaņu, iekrita Bronvīnes rokās.

Vai ar viņu viss kārtībā? Klēra jautāja.

Tikai noģība, un viss, Enohs atbildēja. Nav tik spirgts, kā izliekas.

Ko lai tagad dara?

Pajautāsim mis Peregrīnei! Olīvija ierosināja.

Tieši tā. Nolieciet viņu zemē, lai viņa var pārvērsties par cilvēku! Enohs sacīja. Būdama putns, direktore taču nevar pateikt, kas mums jādara.

Bronvīne nolika putnu uz sausu smilšu laukumiņa, un mēs stāvējām blakus gaidīdami. Mis Peregrīne palēca uz priekšu, tad vēl pavēzēja veselo spārnu, pagrozīja uz visām pusēm spalvoto galviņu, pamirkšķināja mums, un viss. Kā bija, tā palika putns.

-Varbūt viņai vajag mazliet privātuma, Emma ierosināja. Uzgriezīsim muguru.

Tā arī izdarījām un sastājāmies ap mis Peregrīni aplī.

Tagad ir droši, mis P., Olīvija teica, neviens neskatās!

Pēc minūtes Hjū zaglīgi pameta skatienu pār plecu:

Nekā, joprojām putns.

Varbūt viņa ir pārāk nogurusi un nosalusi, Klēra sacīja, un daudzi piekrita, ka tā varētu būt, tāpēc beigās nolēmām doties mājās un dziedēt Milardu ar pieejamiem resursiem, cerēdami, ka ar laiku un pēc atpūtas gan ar direktori, gan cilpu viss būs kārtībā.

Vienpadsmitā nodala

Rindā soļojām pa stāvo taku pāri kalna korei kā karā nogurusi veterānu vienība, nokāruši galvu. Bronvlne nesa Milardu, bet mis Peregrine bija iekārtojusies Fionas perēklim līdzīgajos matos. Ainavu nomāca dūmojoši krāteri, un šur tur rēgojās svaigi saraustīta zeme, it kā visapkārt būtu rakņājies milzīgs suns. Prātojām, kas mūs gaida mājās, bet neviens neuzdrošinājās par to runāt.

Atbildi saņēmām, nesasnieguši meža izcirtumu. Enoham aizķērās kāja, un viņš pieliecās paskatīties. Tas bija pārogļojies ķieģelis.

Izcēlās panika. Bērni skriešus metās uz priekšu pa taku. Tikuši līdz zālienam, mazākie sāka raudāt. Visapkārt griezās dūmi. Aviobumba nebija aizķērusies aiz Ādama pirksta kā parasti, bet nokritusi uz zemes un uzsprāgusi. Mājas stūris pagalma pusē bija sagruvis, un no tā cēlās dūmi. Divās istabās šāviņa lauskas bija izraisījušas nelielu ugunsgrēku. Ādama vietā rēgojās svaiga bedre, kurā visā augumā varētu nostāties cilvēks. Tagad bija viegli iztēloties, kas te kādudien būs -skumjas, apgānītas drupas, kādas redzēju pirmajā reizē, pirms vairākām nedēļām. Murgu valstība.

Mis Peregrine, nolēkusi zemē no Fionas matiem, sāka tekalēt pa apdegušo zāli, satraukti klaigādama.

Kas notiek, direktore? Olīvija prasīja. Kāpēc nav transformācijas?

Mis Peregrine varēja atbildēt tikai čiepstot. Viņa izskatījās tikpat apjukusi un nobijusies kā mēs visi.

Lūdzu, atgriezieties pie mums! Klēra nometās viņas priekšā ceļos.

Mis Peregrine pavēzēja spārnu, palēcās, acīmredzot cenzdamās, tomēr nespēdama mainīt veidolu. Uztrauktie bērni sanāca ap viņu.

Kaut kas nav kārtībā, Emma sacīja. Ja viņa spētu pārvērsties cilvēkā, tad tas jau būtu noticis.

Varbūt tieši tāpēc cilpa nobīdījusies, Enohs izteica savu viedokli. Vai atceraties seno notikumu ar mis Kestrelu, kad viņa, braucot ar divriteni, cieta negadījumā? Viņai bija sasista galva un veselu nedēļu bija jāpaliek par lauku piekūnu1. Toreiz viņas cilpa ari nobīdījās.

Kāds tam sakars ar mis Peregrīni?

Enohs nopūtās.

Varbūt mis Peregrinei cietusi galva un tagad jāgaida nedēļa, līdz viņa atlabs.

Ātri braucoša mašīna ir viena lieta, Emma iebilda, bet nebūtņu pazemojums cita. Mēs nezinām, ko tas nelietis mis Peregrinei nodarīja, pirms viņu atguvām.

Nebūtņu? Daudzskaitli?

Mis Eivosetu nolaupīja vairākas nebūtnes, es paskaidroju.

Kā tu to vari zināt? Enohs prasīja.

Zemūdenē bija Golana sabiedrotie, vai tad ne? Es redzēju tā vīra acis, kas uz mums šāva. Tur nav ko šaubīties.

Tādā gadījumā mis Eivoseta ir tikpat kā mirusi, Hjū secināja. Viņu noteikti nogalinās.

Varbūt tomēr ne, es atbildēju. Vismaz uzreiz ne.

Vienu gan es par nebūtnēm zinu droši, Enohs turpināja. Viņi slepkavo īpatņus. Tāds viņiem raksturs. Dzīves mērķis.

Nē, Džeikobam taisnība, Emma iebilda. Nebūtne pirms nāves mums pateica, kāpēc viņi nolaupa tik daudzas imbrīnes.

Viņi grib piespiest, lai tās atjauno reakciju, kas savulaik radīja caurumus, vienīgi tagad viņi grib lielākus. Daudz lielākus.

Dzirdējām nopūtu. Visi apklusām. Pametis skatienu uz mis Peregrini, redzēju, ka viņa vientuļi tup uz krātera malas, kur savulaik atradās Ādams.

Mums viņi jāapstādina, Hjū turpināja. Jāuzzina, kur viņi tur imbrines.

Bet kā? Enohs prasīja. Izsekot zemūdeni?

Kāds man aiz muguras skaļi nokremšļojās. Pagriezies ieraudzīju Horāciju, kas, kājas sakrustojis, sēdēja uz zemes.

Es zinu, uz kurieni viņi aizbrauca, viņš klusi sacīja.

Kā tā?

Vai nav vienalga, kā, galvenais, ka viņšzina, Emma iejaucās. Horācij, uz kurieni viņi aizveda mis Eivosetu?