Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Bridi pārliku, vai nav tūlīt jābēg projām. Iedomājos, ka tētis mani saķer un sauc palīgā, un pēc tam ved uz prāmi, saslēgtu roku dzelžos, trako kreklā.

Tev būs jābrauc vienam, es paziņoju.

Tētis piemiedza acis un piešķieba galvu, it kā pārklausījies. Grasījos atkārtot, kad pie durvīm kāds pieklauvēja.

Ejiet projām! tētis iebrēcās.

Atkal klauvējiens, jau uzstājīgāks. Tētis metās pie durvīm un atrāva tās vaļā: kāpņu laukumā stāvēja Emma, kurai virs plaukstām dejoja zila liesma. Blakus viņai ieraudzīju Olīviju.

Sveicināti! teica Olīvija. Mēs gribētu satikt Džeikobu.

Tētis apstulbis skatījās uz viņām.

Kas tas…

Pagājušas viņam garām, meitenes ienāca istabā.

Ko jūs temeklējat? es viņām uzšņācu.

Mēs tikai gribējām iepazīties, Emma sacīja, saulaini smaidīdama tētim. Mēs ar jūsu dēlu jau esam labi paziņas, tāpēc nodomājām, kā jau draudzenes, jūs apciemot.

Labi, tētis teica, mezdams skatienu no vienas viešņas uz otru.

Viņš ir tiešām jauks zēns, Olivija sacīja. Tik drošsirdīgs!

Un izskatīgs! Emma piebilda un pamirkšķināja man.

Viņa sāka ripināt liesmu kā rotaļlietu. Tētis skatījās uz to

kā apburts.

J-jā, viņš stostījās, jums taisnība.

Vai jūs neiebildīsiet, ja novilkšu kurpes? Olivija pajautāja un, negaidīdama atbildi, tās noāva, un uzreiz pacēlās pie griestiem. Paldies! Te ir daudz jaukāk!

Tēt, tās ir manas draudzenes, par kurām tev stāstīju. Tā ir Emma, bet pie griestiem Olivija.

Tētis atsteberēja soli atpakaļ.

Es vēl guļu, viņš murmināja. Esmu pārguris…

No grīdas pacēlās krēsls un pielidoja pie tēva, un tam sekoja prasmīgi uzlikts medicīniskais apsējs, kas šūpojās gaisā.

Tad, lūdzu, apsēdieties! atskanēja Milarda balss.

Labi, tētis pamāja un apsēdās.

Ko tu te dari? pačukstēju Milardam. Vai tad tev nevajadzēja gulēt?

Ciemojos pie kaimiņiem. Gaisā parādījās mūsdienīga pudelīte ar tabletēm. Jāatzīst, ka nākotnē ražo apbrīnojami iedarbīgas pretsāpju zāles!

Tēt, tas ir Milards, es paskaidroju. Tu viņu nevari redzēt, jo viņš ir neredzams.

Priecājos ar jums iepazīties!

Man tāpat, Milards atbildēja.

Piegāju pie tēva un notupos pie viņa krēsla. Viņš viegli šūpoja galvu.

Es aizeju, tēt. Kādu bridi mani varbūt neredzēsi.

-Jā? Kurp tad tu dodies?

Ceļojumā.

Ceļojumā, viņš atkārtoja. Un kad tu atgriezīsies?

Vēl nezinu.

Tēvs pašūpoja galvu.

Tāds pats kā vectēvs.

Milards ielaida no krāna glāzē ūdeni un atnesa tēvam. Tēvs pasniedzās un to paņēma, it kā gaisā lidojošas glāzes nebūtu nekas neparasts. Laikam jau tētis tiešām domāja, ka sapņo.

Nu tad arlabunakti! Viņš piecēlās, atbalstījās pret krēslu un tad aizsteberēja uz guļamistabu. Durvis apstājies, tētis pagrieza seju pret mani.

Džeik?

-Jā, tēt?

Uzmanies, labi?

Es pamāju ar galvu. Tētis aizvēra durvis. Mirkli vēlāk dzirdēju, ka viņš iekrīt gultā.

Apsēdies berzēju ar plaukstām seju. Nezināju, raudāt vai smieties.

Vai mēs tev palīdzējām? Olivija pajautāja, plivinādamās pie griestiem.

Grūti pateikt, es atbildēju. Diez vai. Vēlāk viņš pamodīsies un domās, ka visu nosapņojis.

Tu varētu uzrakstīt viņam vēstuli, Milards ierosināja. Raksti, kas ienāk prātā: diez vai viņš spēs mūs izsekot.

Es jau rakstīju. Bet tas nav pierādījums.

Ak, Milards atbildēja, es saprotu, kas par problēmu.

Jauka problēma, Olivija sacīja. Žēl, kamani vecāki nemīlēja mani tik stipri, lai uztrauktos, kad aizgāju no mājām.

Emma pastiepās un paspieda man roku. Pēc tam viņa teica:

Varbūt man ir pierādījums.

Pēc tam Emma izņēma no kleitas jostas mazu maciņu ar fotouzņēmumu un man to pasniedza. Attēlā bija redzama viņa un mans vectēvs jaunībā. Emma visu uzmanību bija pievērsusi viņam, bet vectēvs gan domās kavējās citur. Bēdīgs, skaists apliecinājums manām trūcīgajām zināšanām par viņu attiecībām.

Pēc tam Abe devās karā, Emma stāstīja. Tavs tētis taču mani pazīs, vai ne?

Uzsmaidīju Emmai.

Tu neesi ne dienu vecāka!

Brīnišķīgi! Milards iesaucās. Lūk, tev pierādījums!

Vai tu visu laiku nēsāji to līdzi? dodams attēlu atpakaļ, pajautāju.

-Jā. Bet nu man to vairs nevajag.

Piegājusi pie galda, Emma paņēma pildspalvu un sāka rakstīt attēla otrajā pusē.

Kā sauc tavu tēvu?

Frenklins.

Pabeigusi rakstīt, viņa sniedza foto man. Apskatīju no abām pusēm un tad, izķeksējis no papīrgroza vēstuli, to nogludināju un noliku uz galda līdzās fotoattēlam.

Varam iet? es pajautāju.

Draugi jau stāvēja durvīs, gaidīdami mani.

-Ja tu vari, mēs ari, Emma atbildēja.

Devāmies uz kalna kori. Virsotnes tuvumā bija vieta, kur vienmēr apstiājos un pametu skatienu atpakaļ, lai redzētu, cik tālu esmu atnācis, bet šoreiz soli nepalēnināju. Dažreiz labāk ir neatskatīties.

Kad sasniedzām akmeņu krāvumu, Olīvija noglaudīja oļus kā mīļdzīvnie'kus.

Uz redzēšanos, vecā cilpa, viņa sacīja. Tu biji ļoti laba, un mēs pēc tevis ilgosimies!

Emma stingri apņēma Olīviju ap pleciem, un pieliekušās abas iegāja iekšā.

Atpūtas kcambarī Emma paturēja liesmu pie sienas un parādīja katft ko tādu, ko iepriekš nebiju ievērojis: klintī iegravētu gatfu datumu un iniciāļu sarakstu.

Te ir minēti citi laiki, kad cilvēki izmantojuši mūsu cilpu, viņa paskaidroja. Visas cilpai liktenīgās dienas.