Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Ieskatījies vērīgāk, ieraudzījuP.M. 3-2-1853,J.R.R. 1-4-1797 un tik tikko salasāmuX.J. 1580. Pašā apakšā bija neparasti ķeburi, kurus nespēju atšifrēt.

Rūnu zīmes, Emma sacīja, pavisam senas.

Milards rakņājās granti, līdz atrada asu akmeni, un, izmantodams otru akmeni kā āmuru, atstāja zem citiem savu ierakstu. Tas vēstīja:A.P. 3-9-1940.

Ko nozīmē A. P.? Olīvija painteresējās.

Alma Peregrine, Milards atbildēja un nopūtās. To iekalt būtu vajadzējis viņai, nevis man.

Olīvija pārlaida roku pār raupjajām zīmēm.

Kā jūs domājat, vai kādreiz uz šejieni atnāks cita imbrīne, lai izveidotu jaunu cilpu?

Es ceru. ka jā, Milards atbildēja. No sirds ceru.

* * *

Apbedījām Viktoru. Bronvīne, pacēlusi brāli ar visu gultu, iznesa viņu laukā. Pagalmā sanāca visi bērni; Bronvīne ietina Viktoru palagos un pēdējo reizi noskūpstīja uz pieres. Mēs, zēni, pacēlām gultu aiz stūriem un kā zārka nesēji iekāpām bumbas izrautajā bedrē. Mirkli vēlāk izkāpām laukā; aizkavējās vienīgi Enohs, kas, izņēmis no kabatas māla viru, maigi nolika to uz Viktora krūtīm.

Tas ir mans labākais kareivis, viņš sacīja. Būs tev sabiedrība.

Māla radījums uzslējās sēdus, bet Enohs ar īkšķi pagrūda to atpakaļ. Beigās tas pagriezās, palika zem galvas roku un acīmredzot aizmiga.

Aizbērām bedri, un Fiona, svaigajā zemē iespraudusi krūmus un vīteņaugus, sāka tos audzēt. Kamēr kravājāmies ceļojumam, Ādams jau bija vecajā vietā, bet nu tas iezīmēja Viktora kapu.

Atvadoties no mājas, daži bērni paņēma līdzi ķieģeļa lauskas vai puķes, piemēram, neaizmirstulītes, un tad mēs devāmies pēdējā pārgājienā pa salu gar dūmojošiem, pārogļotiem kokiem un lēzeno purvu ar bumbu bedrēm, pāri kalna korei un cauri pilsētiņai, kas tinās kūdras dūmos. Uz lieveņiem un durvīs stāvēja pilsētnieki, tik noguruši un nejūtīgi pēc šoka, ka, šķiet, pat neievēroja garām ejošo bariņu īpatna izskata bērnu.

Bijām klusi, tomēr satraukti. Bērni nebija gulējuši, taču to nemaz nevarēja pateikt. Bija ceturtais septembris, un pirmo reizi pēc tiešām ilga laika dienas atkal ritēja uz priekšu. Daži bērni teica, ka jūt atšķirību un var dziļāk ieelpot, arī asinis riņķojot ātrāk. Visi jutās mundrāk un dabiskāk.

Es ari.

* * *

Savulaik biju sapņojis, kā aizbēgt no ikdienišķās dzīves, lai gan tā nemaz nebija tik parasta. Vienkārši es neievēroju, ka pats esmu savdabīgs. Man pat prātā neienāca, ka varētu ilgoties pēc mājām. Tomēr, kad mazā gaismiņā, stāvēdami uz robežas starp PIRMS un PĒC, kravājām laivā mantību, iedomājoties, ka grasos pamest vecākus un labāko, vienīgo draugu, atskārtu, ka to izdarīt nav nemaz tik viegli, kā bija šķitis, nomest nastu, un viss. Atmiņas likās materializējušās un smagas, un man tās bija jāņem līdzi.

Tomēr atgriezties vecajā dzīvē bija tikpat neiespējami kā sabumbotajā bērnunamā. Mūsu krātiņu durvis bija uzspridzinātas.

Desmit īpatniem bērniem un vienam īpatnam putnam bija jāsakāpj trijās zemās airu laivās, tāpēc daudz kas bija jāizmet un jāatstāj krastā. Kad bijām gatavi ceļam, Emma ieminējās, ka būtu kaut kas jāsaka, proti, runa, veltīta ceļojumam, kas mums priekšā, taču neviens nespēja atrast īstos vārdus. Tad Enohs pacēla būri ar mis Peregrini, un viņa spalgi, ķērcoši iekliedzās. Atsaucāmies, pauzdami gan uzvaras prieku, gan žēlabas par zaudēto un domādami par to, kas jāiegūst nākotnē.

Pirmajā laivā pie airiem ķērāmies mēs ar Hjū. Enohs sēdēja laivas priekšgalā un mūs vēroja, bet Emma ar pludmales platmali galvā pētīja salu, kas sarāvās arvien mazāka. Jūra mums priekšā pletās kā bezgalīgs spogulis ar vilnīšiem. Diena bija silta, vienīgi no ūdens nāca vēsas brāzmas, un es būtu ar mieru airēt stundām. Brīnījos, kā kara laikā var būt tik mierīga gaisotne.

Otrajā laivā Bronvīne pamāja mums un pacēla pie acīm mis Peregrīnes fotoaparātu. Pasmaidīju. Vecos albumus līdzi neņēmām varbūt tas būs pirmais uzņēmums no pavisam jaunas pasaules. Šķita neparasti, ka vienudien man pašam būs sadzeltējušu fotoattēlu kaudzīte, ko rādīt skeptiskiem mazbērniem, papildinot ar fantastiskiem stāstiem.

Nolaidusi fotoaparātu, Bronvīne pacēla roku un norādīja uz kaut ko mums aiz muguras. Austošās saules staros tālu pie apvāršņa klusi slīdēja karakuģu rinda.

Sākām airēt sparīgāk.

Visi  attēli šajā grāmatā ir autentiski senas fotogrāfijas; tikai dažas ir minimāli apstrādātas, bet pārējās nekas nav mainīts. Saņēmu tās no desmit kolekcionāru personiskajiem arhīviem. Cilvēki gadiem, neskaitīdami stundas, bija tās meklējuši krāmu tirgu lielajās, nesašķirotajās fotoattēlu kaudzēs, plašos antikvariātos un senlietu tirdziņos, glābjot vēsturiski vērtīgus un satriecoši skaistus eksemplārus no aizmirstības un, visticamāk, izgāztuves. Necils, ar mīlestību veikts darbs, un es šos cilvēkus uzskatu par neapdziedātiem fotopasaules varoņiem.

12

Neredzamais zēns

Roberts Džeksons

13

Planējošā meitene

Jefims Tovbiss

14

Zēns ceļ laukakmeni

Roberts Džeksons

15

Uzkrāsotā seja

Roberts Džeksons

24

Abe snauž

Roberts Džeksons

46

Meitene pudelē

Roberts Džeksons

47

Lidojošais mazulis

Pīters Koens

48

Suns ar zēna seju

Roberts Džeksons