Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Horācijs purināja galvu.

Vietas nosaukumu es nezinu, viņš atbildēja, taču redzēt redzēju.

Tad uzzīmē! es ierosināju.

Bridi padomājis, Horācijs stīvi piecēlās. Saplēstajā melnajā uzvalkā viņš atgādināja ceļojošu sludinātāju. Aizšļūcis līdz pelnu kaudzei, kas bija izbirusi pa iegruvušās mājas spraugu, viņš pieliecās un pagrāba pilnu riekšavu kvēpu. Plašiem vēzieniem Horācijs sāka liegajā mēnesnīcā zīmēt uz sagrautās sienas.

Sastājušies lokā, skatījāmies. Horācijs ar drošu roku uzvilka vertikālas līnijas, bet tām augšpusē cilpiņas: izskatījās gandrīz vai pēc dzeloņdrāšu žoga. Mūsu pusē viņš uzzīmēja dziļu mežu un ieēnoja to tumšu. Un tas bija viss.

Pabeidzis darbu, Horācijs aizsteberēja atpakaļ un smagi apsēdās zālē, ar tukšu skatienu vērdamies tālumā. Viegli pieskārusies viņa plecam, Emma pajautāja:

Horācij, ko vēl tu zini par to vietu?

Tur valda aukstums.

Bronvlne pienāca tuvāk un sāka pētīt Horācija darbu. Pie elkonī saliektās rokas viņai turējās Olīvija, un meitenīte bija mīļi piespiedusi galvu Bronvīnes plecam.

Manuprāt, izskatās pēc cietuma, Bronvīne secināja.

Olīvija pacēla galvu.

Paklau? viņa ierunājās. Kad mēs iesim?

Uz kurieni? Enohs noplātīja rokas. Te taču ir tikai švīku mudžeklis.

   Kaut kur jau tas ir, Emma, uzmetusi viņam skatienu, sacīja.

Mēs taču nevaram iet un meklēt nezin kādu piesnigušu vietu un cietumu!

Bet ari te nav palikšana.

Kāpēc ne?

Rau, kā viss mainījies. Paskaties uz mūsu direktori! Mums te bija velnišķīgi laba dzīve, bet visam reiz pienāk gals.

Enohs un Emma labu bridi staigāja turp un atpakaļ. Sākās diskusija. Enohs apgalvoja, ka viņi pārāk ilgi bijuši ārpus pasaules, tāpēc, dodamies citur, tiks ierauti karā vai nonāks tukšpauru gūstā, un tad jau labāk izmantot visas iespējas tepat, kur vismaz pazīstams katrs stūrītis. Citi iebilda, ka karš un tukšpauri jau atnākušiuz šejieni, tāpēc nav citas izvēles. Tukšpauri un nebūtnes noteikti atgriezīsies, lai paņemtu mis Peregrini, turklāt atgriezīsies daudz lielākā skaitā. Bija jādomā par direktores likteni.

Sameklēsim citu imbrini, Emma ierosināja. Ja nu kāds zina, kā viņai palīdzēt, tad tās ir viņas draudzenes.

Bet ko tad, ja nobīdījušās ari visas pārējās cilpas? Hjū jautāja. Varbūt visas imbrines jau nolaupītas.

Nedrīkstam tā domāt.Kāda noteikti ir palikusi.

Emmai taisnība, sacīja Milards, kurš gulēja uz zemes ar mūra gabalu spilvena vietā. Ja vienīgā alternatīva ir gaidīt un tikai cerēt, ka tukšpauri vairs neparādīsies un direktore atlabs, tad, manuprāt, tā nav nekāda alternatīva.

Opozicionārus beigās sakaunināja un pārliecināja. Māju nolēma pamest. Mantību sapakot. Nolēmām ostā nočiept savām vajadzībām divas laivas un nākamajā rītā doties ceļā.

Pajautāju Emmai, kā viņi domā kuģot. Neviens bērns taču nebija atstājis salu jau astoņdesmit gadus, un mis Peregrīne nespēja nedz runāt, nedz lidot.

Mums ir kartes, viņa atbildēja un, lēni pagriezusies, uzmeta skatienu dūmojošajai mājai. Protams, ja nebūs sadegušas.

Pieteicos Emmai palīgā. Ietinuši seju mitrā drānā, uz labu laimi iegājām mājā caur sabrukušo sienu. Logu rūtis bija izbirušas, gaisā peldēja dūmi, taču Emmas plaukstās dega spoža liesma, kuras gaismā atradām ceļu uz kabinetu. Visi plaukti bija sabrukuši kā domino kauliņi. Atgrūduši tos malā un zemu pieliekušies, pārmeklējām uz gridas izmētātās grāmatas. Mums paveicās, jo vajadzīgo atradām ātri tas bija vislielākais sējums bibliotēkā. Emma, līksmi iesaukusies, pacēla to gaisā.

Iedami atpakaļ, atradām spirtu, opija tinktūru un kārtīgus apsējus Milardam. Palīdzējuši viņam iztīrīt un pārsaitēt brūci, apsēdāmies un sākām studēt grāmatu. Tas bija drīzāk atlants nekā karte zeltītā ādas iesējumā, tumšā burgundieša krāsā un katrā tā lapā bija precīzi zīmējumi, laikam uz pergamenta. Smalks, vecs izdevums, tik liels, ka tam tik tikko pietika vietas Emmas klēpī.

To sauc parDienu karti, Emma paskaidroja. Te ir visas zināmās cilpas, kas jelkad pastāvējušas.

Viņa uzšķīra lapu ar Turcijas karti. Tajā nebija nedz ceļu, nedz robežu. Visa lapa bija kā nosēta ar smalkām spirālēm -droši vien cilpu apzīmējumiem. Katrai vidū vīdēja savs simbols, bet lapas apakšā bija izskaidrojums. Tur simboli parādījās, atdalīti ar šķērssvitru no cipariem. Izvēlējies29-3-316/ ?-?-399, painteresējos:

Vai tas ir kāds šifrs?

Emma apvilka cipariem ar pirkstu.

ŠI cilpa attiecas uz mūsu ēras 316. gada divdesmit devīto martu. Tā pastāvēja apmēram līdz 399. gadam; mēnesis un diena gan nav zināma.

Un kas notika 399. gadā?

Emma paraustīja plecus.

Par to te nav rakstīts.

Pārliecies viņai pāri, uzšķiru Grieķijas karti, kas bija vēl vairāk izraibināta ar spirālēm un cipariem.

Bet kāda jēga to visu uzskaitīt? es pajautāju. Vai tad jūs varat iekļūt senajās cilpās?