Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Bet varbūt no sava kapa pacēlies spoku kuģis? Jutām apakšā spēju, stipru viļņošanos, kas grūda mūs malā. Mēģinājām nostāties uz kājām, taču vilnis mūs sagrāba, līdz beigās jutām zem kājām būkšķi: ari mēs cēlāmies augšup, sēdēdami nezināmā transporta līdzekļa mugurā.

Tas iznira kopā ar mums virs ūdens, šņākdams un grabēdams kā milzīgs mehānisks briesmonis. Mūs pārsteidza putojoši viļņi, kas triecās no visām pusēm pret virsmu ar metāla režģiem. Ieķērāmies tajos ar pirkstiem, lai mūs neie-skalo jūrā. Samiedzis acis, sāļajā ūdens šalti ieraudzīju būri, kas, kā izskatījās, bija novietots starp spurām, kuras slējās no briesmoņa muguras: viena lielāka, otra mazāka. Bet tad pār mums pārslīdēja bākas stars, un spilgtajā gaismā skaidri redzēju, ka tās nav spuras, bet gan zemūdens tornis ar milzīgu tam piestiprinātu šaujamieroci. Mēs nebraucām nedz briesmoņa, nedz vaļa mugurā, nedz ari uz vraka…

Zemūdene! es iesaucos.

Tā nebija nejaušība, ka mums zem kājām pacēlās zemūdene. Droši vien tā gaidīja Golanu.

Emma, pielēkusi kājās, skrēja pa nedrošo klāju pie būra. Es uztrausos augšā. Metos skriet, bet milzīgs vilnis notrieca mūs abus no kājām.

Dzirdēdams saucienu, pacēlu galvu un ieraudzīju viru pelēkā formas tērpā, kas no lūkas tēmēja uz mums.

Nobira ložu krusa, bungojot pa klāju. Būris bija pārāk tālu mēs nepagūtu līdz tam aizskriet, kad jau būtu saraustīti gabalos, taču Emma grasījās mēģināt.

Pieskrējis klāt, saķēru viņu, un abi nokritām no klāja ūdeni. Virs mums saslēdzās melnā jūra. Lodes kapāja ūdeni, atstādamas savā ceļā burbuļus.

Kad iznirām, Emma sagrāba mani un kliedza:

Kāpēc tu to izdarīji? Man viņas jau gandrīz bija rokā!

Viņš tevi būtu nogalinājis, izrāvies atbildēju.

Bet tad man ienāca prātā, ka Emma šāvēju nebija ievērojusi, jo domāja tikai par būri, tāpēc pamāju uz klāju, pa kuru bruņots virs soļoja pie būra. Pacēlis viņš to sapurināja. Durtiņas atvērās, un es manīju dzīvību (tātad vēl bija cerība), un tad visu pārklāja bākas gaisma. Skaidri redzēju šāvēja seju: mute viņam bija saviebta glūnīgā smīnā, acis tukšas un baltas. Nebūtne!

Iebāzis roku būrī, viņš izvilka laukā izmirkušu putnu. No torņa cits kareivis pasvilpa, un pirmais vīrs pieskrēja pie lūkas.

Zemūdene sāka grabēt un šņākt. Ūdens visapkārt mutuļoja kā vārīdamies.

Peldam, vai ari mūs ieraus līdzi! kliedzu Emmai, taču viņa mani nedzirdēja, jo ar skatienu kavējās citur pie tumša ūdens laukuma zemūdenes aizmugurē.

Nākamajā mirklī viņa metās peldus pie būra. Zemūdens vaidu vidū izdzirdēju spalgu kliedzienu:Mis Peregrīne!

Atradām direktori mētājamies viļņos un plivinām vienu spārnu, bet otrs izskatījās salauzts. Emma paņēma viņu saujā. Es kliedzu, ka jālaižas projām.

Ar pēdējiem spēkiem peldējām atpakaļ. Mums aiz muguras sacēlās virpulis: ūdens, ko zemūdene iegrimstot bija atgrūdusi, atgriezās savā vietā. Jūra saņēma atpakaļ savu īpašumu un vēlējās pie reizes paķert arī mūs, taču mums bija čiepstošs, spārnots uzvaras simbols vismaz daļējas uzvaras -, un tas deva spēku, cīnoties ar nedabiski vareno straumi. Pēc tam dzirdējām Bronvīnes balsi, kas sauca mūs vārdā: spēkpilnā draudzene lauzās cauri viļņiem, lai palīdzētu mums atgriezties drošībā.

* * *

Gulējām uz klintīm zem debesīm, kas skaidrojās, raudami iekšā gaisu un aiz pārguruma trīcēdami. Milards un Bronvīne uzdeva mums daudz jautājumu, bet mēs bijām tā aizelsušies, ka nespējām izdvest ne vārda. Milards un Bronvīne bija redzējuši krītam Golanu, vērojuši zemūdenes izniršanu un to, kā virs ūdens parādījās mis Peregrīne, bet mis Eivosetu gan ne; viņi zināja, kas tagad jādara. Draugi mūs apskāva un nelaida vaļā, līdz pārstājām drebēt, un Bronvīne pabāza direktori zem krekla, lai sasildītu.

Kaut cik atguvušies, atraisījām Emmas kanoe laiviņu un īrāmies uz krastu.

Kad to sasniedzām, bērni, kas bradāja pa seklo ūdeni, skrēja mums pretī.

Mēs dzirdējām šāvienus!

Kas tā par dīvainu laivu?

Kur ir mis Peregrīne?

Izkāpām no laiviņas, un Bronvīne, pavilkuši augšup kreklu, parādīja viņai pieglaudušos putnu. Bērni saskrēja riņķī, un mis Peregrīne pacēla knābi un nočiepstēja, it kā teikdama, ka jūtas nogurusi, tomēr ir sveika un vesela. Sākās līksmošana.

Tev tas izdevās! Hjū sauca.

Olīvija nodejoja džigu, dziedādama:

Putns, Putns, Putns! Emma un Džeikobs izglāba Putnu!

Taču gaviles drīz vien pierima. Bērni ievēroja, ka nav mis

Eivosetas, un ieraudzīja, ka Milards ir nopietni ievainots. Žņaugs bija uzlikts stingri, taču viņš bija zaudējis daudz asiņu un kļuva arvien vārgāks. Enohs iedeva Milardam savu mēteli, bet Fiona piedāvāja vilnas cepuri.

Aizvedīsim tevi pie pilsētas ārsta, Emma viņam teica.

Muļķības, Milards atbildēja. Viņš savu mūžu nav saticis neredzamu zēnu un nezinās, ko ar tādu iesākt.

Kas par to, ja viņš brēkdams aizskries, Emma mierināja. Tiklīdz cilpa būs restartēta, viņš neko neatcerēsies.

Paskaties visapkārt! Cilpai jau pirms stundas vajadzēja būt kārtībā!

Milardam bija taisnība. Debesis bija mierīgas, kauja beigusies, taču mākoņu vidū vēl griezās sprādzienu dūmi.

Tas nav labi, Enohs secināja, un visi pieklusa.