Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Apstulbis nevarēju paelpot. Golans grasījās pacelt pistoli, bet es visiem spēkiem centos viņu aizkavēt. Spriežot pēc Golana dedzības, ierocis bija pielādēts. Vislabākais būtu pistoli iesviest jūrā, taču tā jau gandrīz bija pretinieka rokā un es nevarēju pakustēties. Emma kliedza:Nelietis, pēdējais nelietis! un ar liesmojošām plaukstām sagrāba Golanu no mugurpuses ap kaklu.

Golana miesa sīca kā auksts steiks karstā grilā. Kaukdams viņš mani atlaida. Plānie mati uzliesmoja, taču viņš saķēra Emmas kaklu, it kā galvenais būtu nožņaugt otru, nevis pašam glābties no uguns. Pielēcis kājās un paķēris ar abām rokām pistoli, es to pacēlu.

Bridi man bija tiešām laba iespēja. Mēģināju koncentrēties, noturēt stingri roku, prātā zīmējot līniju, kas stiepās no mana pleca uz mērķi cilvēka galvu. Nē, ne jau cilvēka, bet izdzimteņa galvu. Priekšmetu. Uz nelieti, kas bija organizējis vectēva noslepkavošanu un sagrāvis visu, ko es pieticīgi saucu par dzīvi, lai cik pelēka tā bija, un atvedis mani uz šo vietu šajā brīdī, lielā mērā neģēlīgi un vardarbīgi noteikdams manu dzīvi, kad vēl nebiju tik pieaudzis, lai lemtu pats.Atslābinies, ieelpo, stingri turi roku! Nu varēju viņam vardarbīgi atmaksāt izdevīgā mirklī, kas jau slīdēja projām.

Tagad spied!

Pistole manās rokās palēcās, un šķita, ka uzsprāgst Zeme: troksnis bija tik skaļš un negaidīts, ka aizvēru acis. Kad tās atdarīju, viss šķita dīvaini sastindzis. Golans vēl stāvēja Emmai aiz muguras un, sagrābis viņas rokas, vilka uz margu pusi, taču abi atgādināja bronzas statujas. Varbūt imbrīnes bija pārvērtušās cilvēkos un pielietojušas burvestību? Bet tad aina atdzīvojās: Emma izrāva rokas no Golana tvēriena, bet viņš sāka steberēt atpakaļ un paklupis smagi atzvēlās pret margām.

Pārsteigts skatīdamies mani, Golans atvēra muti, lai kaut ko sacītu, bet nespēja. Viņš piespieda rokas pie rētas penija lielumā (biju trāpījis kaklā), un asinis kā mežģīnes pārklāja pirkstus un skrēja lejup pa viņa rokām; tad viņš, zaudējis pēdējos spēkus, pārkrita pār margām.

Tajā pašā mirkli, kad Golans pazuda mūsu skatienam, mēs viņu jau bijām aizmirsuši. Emma kliegdama māja uz jūru:

Tur, tur!

Sasprindzinājis skatienu, sekoju viņas rokai un tālu viļņos ieraudzīju lēkājam sarkanu gaismiņu. Uzsākām krosu lejup pa bezgalīgajām, ļodzlgajām kāpnēm, necerēdami tikt pie būra, pirms tas nogrimis, tomēr izmisīgi cenzdamies paspēt.

Izmetušies laukā, ieraudzījām Milardu ar apsēju un viņam blakus Bronvīni. Milards kaut ko sauca, bet es nesadzirdēju, taču pietika ar to, ka viņš ir dzīvs. Sagrābis Emmu aiz pleca, iesaucos:

Laiva!

Norādīju uz kanoe, kuru Golans bija nolaupījis un piesējis pie klints, taču tā atradās pārāk tālu, viņpus bākai, un mums nebija laika. Emma grūda mani uz atklātu jūru. Abi ieskrējām ūdenī.

Aukstumu tikpat kā nejutu. Prātā dega viena doma: jātiek līdz būrim, iekams tas nav pazudis zem viļņiem. Peldējām kā traki, sprauslādami un rīstīdamies, kad melnais ūdens sitās mums sejā. Nevarēju saprast, cik tālu jau esam no būra signāluguns gaišā punkta bangojošajā, tumšajā okeānā. Būris cēlās augšup un tad krita lejup, divreiz pazuda skatienam, liekot mums sastingt un drudžaini meklēt ar acīm, līdz atkal to ieraudzījām.

Spēcīgā straume nesa būri jūrā un mūs arī. Ja nepagūtu laikus līdz tam aizpeldēt, muskuļi vairs neklausītu un mēs noslīktu. Centos baiso domu paturēt pie sevis, cik ilgi vien varēdams, taču, kad būris izgaisa trešo reizi un mēs ilgi skatījāmies, vairs nesaprazdami, kurā pusē no mums tas atrodas, neizturēju:

Mums jāgriežas atpakaļ!

Emma par to negribēja ne dzirdēt. Izrāvusies man priekšā, viņa peldēja tālāk jūrā. Sagrābu Emmu aiz kustīgajām kājām, bet viņa man iespēra.

Pazuda! Mēs to neatradīsim!

Aizveries! Aizveries! Emma kliedza, un, dzirdot smago elpu, sapratu, ka viņa ir tikpat pārguruši kā es. Aizveries un skaties!

Sagrābis Emmu aiz rokām, kliedzu viņai sejā, bet viņa atkal mani ar kājām atgrūda; kad nelaidu vaļā, Emma, nespēdama izrauties, sāka raudāt, bez vārdiem izmisīgi brēkdama.

Mēģināju vilkt Emmu atpakaļ uz bāku, bet viņa ūdenī bija kā smags akmens, kas rauj mani lejup.

Peldi! es saucu. Peldi, vai ari abi noslīksim!

Bet tad es ieraudzīju vārgu, sarkanu gaismiņu. Pavisam tuvu, pie pašas ūdens virsmas. No sākuma neko neteicu, baidīdamies, ka man rādās, bet tad gaismiņa iemirgojās otrreiz.

Emma priecīgi iekliedzās. Izskatījās, ka būris piezemējies uz nezināma vraka. Kā citādi tas varētu būt tik tuvu ūdens virsmai? Turklāt tas bija tikko nogrimis, tāpēc cerēju, ka putni vēl būs dzīvi.

Piepeldējuši klāt, ienirām, lai paņemtu būri, lai gan nezinu, kā spējām, tā aizelsušies, ievilkt elpu. Dīvaini, bet būris peldēja mums pretī.

Kā to lai saprot? es saucu. Vai te ir vraks?

Nevar būt. Vismaz agrāk nebija.

Bet kas tadtas, velns parāvis, ir?

Varētu nodomāt, ka virs ūdens iznirst garš, milzīgs valis pelēkā krāsā.