Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Pārlecot varam, Milards atbildēja. Visai sarežģīts un bīstams pasākums, taču, pārlecot no vienas cilpas uz citu, piemēram, uz to pašu dienu pirms piecdesmit gadiem, var iekļūt veselā cilpu virknē, kas beigušas eksistēt pēdējos piecdesmit gados. Ja ir līdzekļi ceļošanai, katrā cilpā var atrast citas un tā bez sava gala.

Ceļojums laikā, pārsteigts secināju. īsts ceļojums laikā.

Apmēram.

Bet, ja runājam par šo vietu, norādīju uz Horācija ogles zīmējumu, mums taču vajadzēs izskaitļot, ne tikaikur tā ir, bet arikad ir bijusi?

Baidos, ka jā. Turklāt, ja mis Eivoseta tiešām ir nebūtņu gūstā, kuras ir negatīvi slavenas ar lēkšanu pāri cilpām, pastāv ārkārtīgi liela iespēja, ka viņa un pārējās nolaupītās imbrines pārvietotas uz pagātni. Tieši tāpēc būs sarežģītāk viņas atrast un ceļot uz turieni vēl bīstamāk. Mūsu ienaidnieki labi zina, kur atrast vēsturiskās cilpas, un parasti pie to vārtiem uzglūn.

Tad jau labi, es sacīju, ka došos jums līdzi.

Emma apsviedās apkārt ar seju pret mani.

Ai, cik brīnišķīgi! viņa iesaucās un mani samīļoja. Vai nepārdomāsi?

Pateicu, ka esmu stingri nolēmis. Lai cik noguruši, bērni svilpa un aplaudēja. Daži mani apskāva. Pat Enohs paspieda man roku. Taču, kad atkal palūkojos Emmā, smaids viņas sejā bija apdzisis.

Kas notika? es pajautāju.

Emma neveikli sarosījās.

Man tev kaut kas jāpasaka, viņa sacīja, un baidos, ka, to uzzinājis, vairs negribēsi palikt ar mums.

Tā nebūs, es apsolīju.

Tiklīdz būsim māju pametuši, cilpa aiz mums aizvērsies. Un tu varbūt nekad vairs nespēsi atgriezties savā laikā. Vismaz viegli tas nebūs.

Mani tur nekas labs negaida, es izmetu. Pat ja varētu atgriezties, neesmu pārliecināts, ka to vēlos.

Tā tu saki tagad. Es gribu, lai tu nešaubītos.

Pamājis ar galvu, piecēlos.

Kur iesi?

Pastaigāt.

Tālu negāju, tikai nesteidzīgā gaitā līdz glītā pagalma malai, vērodams debesis nu jau skaidras -, kurās bija izsēts miljoniem zvaigžņu. Ari zvaigznes ceļo laikā. Cik daudzas no tām ir jau mirušo sauļu pēdējā atblāzma? Cik daudzas jau ir dzimušas, bet to gaisma vēl nav līdz mums atnākusi? Ja šonakt ietu bojā visas saules, izņemot mūsējo, cik mūžu vajadzētu, lai mēs saprastu, ka esam vieni? Vienmēr biju zinājis, ka debesis glabā daudz noslēpumu, taču tikai tagad sapratu, cik daudz noslēpumu ir ari zemei.

Aizgāju līdz vietai, kur no meža iznāca taka. Tai vienā pusē atradās mājas un viss pazīstamais, vienkāršais, parastais un drošais.

Tomēr nē. Līdz galam ne. Vairs ne. Briesmoņi bija noslepkavojuši vectētiņu Portmenu un vajāja ari mani. Agrāk vai vēlāk viņi mani notvers. Varbūt atnākšu vienudien mājās un ieraudzīšu uz grīdas tēti asiņu peļķē. Vai mammu.

Tikmēr otrā pusē satrauktie bērni pulcējās bariņos, prātoja un kala plānus, pirmo reizi, ciktāl sniedzās viņu atmiņa, domādami par nākotni.

Gāju atpakaļ pie Emmas, kas vēl būrās pa milzīgo grāmatu. Blakus viņai tupēja mis Peregrine, ar knābi šur tur piesizdama kartei. Kad pienācu, Emma pacēla skatienu.

Esmu pilnīgi pārliecināts, es paziņoju.

Emma pasmaidīja.

Tu mani tiešām iepriecināji.

Vienīgi, pirms doties projām, man šis tas jānokārto.

* * *

Pirms pašas rītausmas devos uz pilsētu. Lietus beidzot bija mitējies, un pie apvāršņa svīda skumja diena. Galvenais ceļš atgādināja ar asinsvadiem cauraustu roku vietām plūdi bija izskalojuši granti garus grāvjus.

Nonācis Priesteru alā, izgāju cauri tukšajam bāram un kāpu augšā uz savu istabu. Aizkari bija nolaisti, tēva istabas durvis aizslēgtas (atviegloti nopūtos, jo nezināju, kā pateikt viņam to, kas jāsaka). Apsēdies paņēmu pildspalvu un papīra lapu un sāku rakstīt tēvam vēstuli.

Mēģināju viņam visu izskaidrot. Pastāstīju par īpatnajiem bērniem, par tukšpauriem un par to, ka vectētiņa Portmena stāsti, kā izrādās, ir bijuši patiesi. Tāpat ari pastāstīju par mis Peregrini un mis Eivosetu, cenzdamies, lai viņš saprot, kāpēc man jādodas projām. Lūdzu, lai neuztraucas.

Apstājos un pārlasīju uzrakstīto. Nekam neder! Tēvs nemūžam tam neticēs. Domās, ka esmu zaudējis prātu tāpat kā vectētiņš vai ari aizbēdzis, nolaupīts, vai ar galvu pa priekšu meties lejā no klints. Jebkurā gadījumā es sagrautu tēva dzīvi. Saņurcījis papīra lapu, izmetu to atkritumos.

Džeikob?

Pagriezies ieraudzīju tēvu, atspiedušos pret stenderi, ar aizmiglotu skatienu, sajauktiem matiem, dubļiem notašķītā kreklā un džinsos.

Sveiks, tēt!

Prasīšu tev tieši un īsi, viņš sacīja, un vēlos dzirdēt tiešu, īsu atbildi. Kur tu biji pagājušajā nakti?

Redzēju, ka tēvs cenšas savaldīties.

Nolēmu vairs nemelot.

Viss kārtībā, tēt. Biju kopā ar draugiem.

Tikpat kā izrāvu granātai degli.

DRAUGUS TU ESI IZDOMĀJIS! tētis iekliedzās un piesarcis nāca uz manu pusi. Nožēloju, ka mēs ar māti ļāvām tam ķertajam dakterim sevi apvārdot, lai vedu tevi uz šejieni, jo tā ir pilnīgakatastrofa! Šodien tu meloji man pēdējo reizi! Bet tagad ej uz istabu un sāc kravāt mantas! Ar nākamo prāmi brauksim projām!

-Tēt?

Kad aizbrauksim mājās, tu neiesi laukā, līdz atradīsim citu psihiatru, kurš nebūs pēdējais ēzelis!

-Tēt!