Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Liec mūs mierā! Emma brēca, strauji atvēzēdama roku kā lāpu.

Mēle aizlocījās projām no liesmas, bet tad atgriezās kā čūska, kas gatavojas kost.

Jāmēģina tikt uz durvīm! es iekliedzos. Tukšpauris ir pie trešās siles no kreisās puses, tāpēc turieties pa labi!

Mēs to nemūžam nespēsim! Enohs atsaucās.

Radījuma mēle pieskārās Enoha vaigam, un viņš iespiedzās.

Skaitīšu līdz trīs, un tad visi reizē! Emma spiedza. Viens…

Un tad Bronvīne metās virsū tukšpaurim, brēkdama kā banšija2. Nezvērs kaukdams metās sāņus, un nokarenā āda savilkās. Viņš jau grasījās uzbrukt Bronvīnei ar visām trijām mēlēm, taču viņa, saņēmusi visus spēkus, pagrūda sili, pabāza zem tās rokas, pacēla un beigās lielo ledus blāķi kopā ar zivi un Mārtiņa ķermeni ar briesmīgu blīkšķi uzmeta nezvēram virsū.

Apmetusies uz papēža riņķi, Bronvīne dieba atpakaļ pie mums.

UZ PRIEKŠU! viņa sauca.

Palēcu sāņus, lai izvairītos no Bronvlnes, un viņa ietriecās sienā man blakus, izsizdama satrunējušajos dēļos caurumu. Enohs, augumā vismazākais no mums, izslīdēja laukā pirmais, pēc tam Emma, un tad Bronvīne sagrāba mani aiz pleciem un izgrūda mitrajā naktī, un es pat nepaguvu protestēt. Piezemējos ar krūtīm peļķē. Laukā bija nāvīgi auksts, taču jutos kā spārnos, ar mieru paciest vienalga ko, lai tikai man ap kaklu netītos nezvēra mēle.

Emma un Enohs palīdzēja man piecelties, un metāmies skriet. Mirkli vēlāk Emma apstājās un sauca Bronvīni vārdā. Pagriezāmies, sapratuši, ka viņas ar mums nav.

Saucām viņu, skatījāmies tumsā, tomēr pietrūka drosmes skriet atpakaļ. Bet tad Enohs iesaucās:

Skatieties!

Ieraudzījām Bronvīni atspiedušos pret ledus būceņa stūri.

Ko viņa gaida? Emma kliedza. BRONVĪNE! SKRIEN!

Varētu nodomāt, ka Bronvīne apskauj ēku. Pēc tam,

atkāpusies dažus soļus, viņa ieskrējās un trieca plecu sānu balstā, un ēka sagruva uz iekšu, it kā būtu celta no sērkociņiem. Gaisā pacēlās sabirzušā ledus putekļi un koka šķembas, pār ielu pārskrēja vēja brāzmas.

Brēkdami un līksmodami sagaidījām Bronvīni, kas mums skriešus tuvojās, velnišķīgi smaidīdama, un tad stāvējām lietusgāzē, viņu apskaudami un smiedamies. Taču drīz vien atkal sadrūvējāmies, satriekti par notikušo, un tad Emma pajautāja to, kas, jādomā, bija uz mēles mums visiem.

Džeikob, kā tas nebūtne tik labi tevi pazīst? Un mūs?

Tu viņu uzrunāji par dakteri, Enohs atgādināja.

Viņš bija mans psihiatrs.

Psihiatrs! Enohs iesaucās. Vienreizīgi! Tas puika mūs ne tikai nodeva nebūtnei, bet ir vēl ari stulbs kā zābaks!

Ņem savus vārdus atpakaļ! Emma iekliedzās, spēcīgi Enohu pagrūzdama.

Enohs grasījās grūst pretī, bet es nostājos starp viņiem.

Beidziet! izšķīris abus, pievērsos Enoham. Tu kļūdies. Es neesmu stulbs. Viņš ļāva man tā domāt, lai gan noteikti zināja, ka esmu īpatnis. Tomēr vienā ziņā tev taisnība. Es tiešām jūs nodevu. Atklāju vectēva atmiņas svešiniekam.

Tu neesi vainīgs, Emma sacīja. Tu taču nevarēji zināt, ka mēs tiešām eksistējam.

Varēja gan, tur nav divu domu! iesaucās Enohs. Abe viņam visu bija izstāstījis. Pat parādījis tos mūsu sasodītos foto!

Golans zināja visu, izņemot to, kur jūs meklēt, es sacīju, un es viņu atvedu pa taisno uz šejieni.

Bet viņš taču tevi muļķoja, ierunājās Bronvīne.

Es tikai gribu, lai zināt, ka es nožēloju.

Emma mani samīļoja.

Viss kārtībā. Mēs taču palikām dzīvi.

Pagaidām, Enohs noburkšķēja. Maniaks tepat vien ir. Viņš domā, kā lai mūs izbaro savam mīlulim tukšpaurim, un, varu saderēt, būs jau izgudrojis, kā pašam iekļūt cilpā.

Ak kungs, tev taisnība! Emma izdvesa.

Tādā gadījumā, es sacīju, mums viņš jāapsteidz!

Un vēltas ari. Bronvīne pamāja.

Pagriezāmies un noskatījāmies uz sagrauto ēku, kuras gruvešos jau sāka cilāties dēļi.

Manuprāt, tukšpauris nekavējoties mūs meklēs, un man vairs nebūs saldētavas, ko mest viņam virsū.

Viens iesaucās:Skrienam! Bet mēs jau traucāmies pa taku uz vienīgo vietu, kur tukšpauris nevarēja tikt mums klāt, uz cilpu. Pilsētu pametām piķa melnā tumsā, un neskaidri zilās māju kontūras atkāpās nelīdzenu klajumu priekšā. Pēc tam metāmies augšā kalnā, un pār kājām šļācās ūdens šaltis, kuru dēļ takai vairs nevarēja uzticēties.

Enohs paslīdēja un nokrita. Palīdzējuši viņam piecelties, skrējām tālāk. Kad sasniedzām virsotni, ari Bronvlnei sametās kājas, un viņa, nespēdama noturēties, noslīdēja piecus sešus metrus uz leju. Mēs ar Emmu skrējām atpakaļ, lai viņai palīdzētu, un es, saņēmis Bronvīni aiz rokām, pametu skatienu atpakaļ, cerēdams notvert radījuma aprises. Taču visapkārt bija tikai melns, plīkšķošs lietus. Mana spēja saskatīt tukšpaurus nebija pārāk laba, kad trūka gaismas. Kad, krūtīm cilājoties, pagriezāmies atkal uz virsotni, nakti izgaismoja gara zibens šautra, un pagriezies es ieraudzīju tukšpauri. Viņš bija tālu lejā, taču pārvietojās ātri, ar muskuļotajām mēlēm bliezdams pa dubļiem un rāpdamies augšup kā zirneklis.

   Aiziet! es iesaucos, un mēs dragājām lejā, visi četri slīdēdami uz dibena, līdz atsitāmies pret zemi un piecēlušies varējām skriet tālāk.