Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Visi labprāt atkāpāmies, izņemot pašu Enohu, kurš, piespiedies silei, iegremdēja roku ledū, kas pildīja Mārtiņa krūtis, un sāka rakāties, it kā ledusskapi meklēdams skārdeni. Pēc mirkļa Enoha plauksta kaut kur ieķērās, bet otru, kurā bija aitas sirds, viņš pacēla virs galvas.

Mārtiņa augums pēkšņi noraustījās, un aitas sirds sāka pukstēt, izsprauslodama asiņainu sālījuma migliņu. Enohs elpoja aprauti, sekli. Šķita, ka viņš kaut ko noskaņo. Pētīju Mārtiņa augumu, vai tajā neparādās dzīvības pazīmes, bet viņš gulēja mierīgi.

Tikmēr sirds Enoha plaukstā pukstēja arvien lēnāk, un tās krāsa izbālēja līdz melni pelēkai, atgādinot saldētavā ilgi glabātu gaļu. Nosviedis sirdi zemē, Enohs ar otru roku pamāja man. Izvilku no kabatas sirdi un atdevu. Enohs sāka visu no gala, un sirds sūknēja un raustījās labu bridi, līdz kļuva arvien vārgāka tāpat kā pirmā. Enohs atkārtoja to visu trešo reizi, izmantodams Emmai uzticēto sirdi.

Bija palikusi tikai viena sirds, pie Bronvīnes, un tā bija pēdējā Enoha iespēja. Viņa seja saspringa vēl vairāk, kad viņš pacēla virs Mārtiņa robustā zārka sirdi un saspieda to, it kā gribētu izspiest tai cauri pirkstus. Sirds sāka drebēt un trīcēt kā pārkarsis dzinējs, un Enohs iekliedzās:

Mosties, aizgājēj! Mosties!

Manīju dzīvības uzplaiksnījumu. Kustību zem ledus. Gaidot dzīvības pazīmes, pieliecos tik tuvu, cik nu varēju paciest. Labu bridi nekas nenotika, bet tad Mārtiņa ķermenis strauji, spēcīgi izliecās, it kā saņēmis tūkstoš voltu triecienu. Emma iespiedzās, un mēs ar Bronvīni atsprāgām atpakaļ. Kad nolaidu no sejas rokas, Mārtiņa seja bija pagriezta uz manu pusi un ar plēvi pārklātā acs drudžaini grozījās, līdz beidzot apstājās, šķiet, pie manis.

Viņš tevi redz! Enohs iebrēcās.

Es pieliecos. Mirušais oda pēc mēslotas zemes, sālsūdens un vēl kaut kā sliktāka. No Mārtiņa plaukstas nokrita ledus; brīdi tā trīcēdama cēlās gaisā, novārgusi un zilgana, un tad apstājās uz manas rokas. Apslāpēju sevī vēlmi to atgrūst.

Mārtiņa lūpas pavērās, žoklis sakustējās. Noliecos zemāk, lai kaut ko saklausītu, taču nebija jau, ko dzirdēt.Tas taču nav iespējams, es domāju,plaušas sairušas. Tikmēr Mārtiņš negaidot kaut ko klusi izdvesa, un es pieliecos vēl tuvāk -gandrīz vai piespiedu ausi pie viņa sasalušajām lūpām. Nezin kāpēc atcerējos lietus novadcauruli pie mūsu mājas: ja tai pieliku ausi un pagaidīju, līdz pieklust satiksmes trokšņi, varēju dzirdēt pazemes straumju čukstus, kuras bija apbedītas pilsētas celšanas laikā, tomēr plūda, ieslodzītas mūžīgā naktī.

Visi sanāca man apkārt, taču mirušo cilvēku dzirdēju tikai es. Vispirms viņš izrunāja manu vārdu.

Džeikobs.

Man caur smadzenēm izšāvās bailes. -Jā-

Es biju miris. Vārdi naca lēnām, kā pilot sīrupam. Viņš pārlaboja pats sevi: Esmu miris.

Pastāstiet, kas ar jums notika, es lūdzu. Vai spējat kaut ko atsaukt atmiņā?

Iestājās klusuma bridis. Caur sienu spraugām svilpoja vējš. Mārtiņš kaut ko teica, bet es nesapratu.

Atkārtojiet. Lūdzu, Mārtiņ!

Viņš mani nogalināja, mirušais čukstēja.

-Kas?

Mans vecais vīrs.

Jūs gribat teikt Ogijs? Jūsu tēvocis?

Mans vecais vīrs, Mārtiņš atkārtoja. Viņš izauga liels. Un stiprs, zvērīgi stiprs.

Kas tad, Mārtiņ?

Acs aizvērās, un es nobijos, ka Mārtiņš aizgājis uz visiem laikiem. Pametu skatienu uz Enohu. Viņš pamāja. Sirds viņa rokās vēl pukstēja.

Mārtiņa acs zem plakstiņa noraustījās. Viņš atkal sāka runāt lēni, bet vienmērīgi, it kā skaitīdams:

Simtiem paaudžu viņš gulēja, salocījies kā auglis Zemes noslēpumainajā dzemdē, pārtikdams no saknēm, naktīs briezdams kā vasaras auglis, kas iekonservēts un aizmirsts pieliekamajā, līdz zemnieks ar lāpstu izcēla viņu dienas gaismā, raupja vecmāte un neparasts auglis.

Mārtiņš, lūpām drebot, pieklusa, un īsajā pārtraukumā Emma pieskrēja man klāt un čukstus pajautāja:

Ko viņš tur runā?

Nezinu, es atbildēju, bet izklausās pēc poēmas. Mārtiņš turpināja drebošā balsi, taču pietiekami skaļi, lai

dzirdētu visi:

Melns veidols, maigā seja kvēpu krāsā, savītušie locekļi kā ogļu dzīslas, no izskaloto pēdu spilventiņiem nokarājas sačokurojušās vīnogas…

Man beidzot pielēca, kas tā par poēmu. Mārtiņa sacerējums par purva zēnu.

Ai, Džeikob, kā es par viņu rūpējos! Mārtiņš turpināja. Slaucīju no stikliem putekļus, mainīju zemi un iekārtoju mājvietu, it kā viņš būtu mans lielais, daudz cietušais bērns. Rūpējos tik ļoti, bet… Mārtiņš sāka trīcēt, un pa viņa vaigu noritēja asara, kas tūlīt sasala. Bet viņš mani nogalināja.

Vai jūs runājat par purva zēnu? Veco vīru?

Laidiet mani atpakaļ, Mārtiņš lūdzās. Man sāp. Viņa aukstā roka trinās man pie pleca, bet balss pamazām

dzisa.

Uzmetu lūdzošu skatienu Enoham. Saņēmis sirdi ciešāk, viņš papurināja galvu.

Bet tagad gan aši, draugs, viņš sacīja.