Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Es viņu vietā tā darītu! teica Enohs. Pagaidītu, līdz visi aizmieg, un pēc tam ieslīdētu pa skursteni kā Santaklauss un BLADĀC! viņš tēloja, ka tēmē ar revolveri uz Emmas spilvenu. Izšķaidītas smadzenes uz sienām!

Paldies par mierinājumu, Milards nopūtās.

Mums jādod trieciens, pirms viņi vēl nav apķērušies, ka esam sagatavojušies, Emma sacīja. Mums viņi jāpārsteidz!

Bet kurš no mums tad zina, kur viņus meklēt?

Uzzināsim!

Un kā tu iesaki to izdarīt? Klaiņot, līdz ieraugi tukšpauri? Un tad?Atvainojiet, vai jūs gadījumā neesat izdomājuši, kā sacīt jāsaka, mūs apēst?

Mums ir Džeikobs, Bronvīne atbildēja. Viņš briesmoņus redz.

Man aizžņaudzās rīkle: ja izveidosies mednieku vienība, uz maniem pleciem gulsies atbildība parvisu drošību.

Esmu redzējis tikai vienu, brīdināju, tāpēc par īstu lietpratēju sevi neuzskatu.

Ko tad, ja viņš neko neievēros? Milards prasīja. Tas nozīmētu, ka briesmoņus neredz itin neviens vai arī viņi slēpjas. Būsim tikpat gudri kā tagad.

Visi sadrūma. Milardam bija taisnība.

Rādās, ka atkal pārsvaru guvusi loģiskā domāšana, viņš secināja. Iešu izvārīt vakariņām biezputru un neiebildīšu, ja kāds dumpinieks man piebiedrosies.

Viņš piecēlās, nočīkstot gultas atsperēm, un devās uz durvīm, taču nebija vēl izgājis, kad Enohs pielēca kājās.

Es zinu! viņš vērsās pie manis. Tas čalis, kuram, iespējams, uzbruka tukšpauris, kur viņu nolika?

Zivju tirgotavā.

Enohs saberzēja rokas.

Tad zinu, kā mēs varētu pārbaudīt, kas notika.

Nu, kā? Milards pajautāja.

Pajautāsim viņam pašam!

* * *

Izveidojām ekspedīcijas vienību. Man piebiedrojās Emma, kas neparko negribēja laist mani ceļā vienu, kā arī Bronvīne, kura nevēlējās izsaukt mis Peregrīnes dusmas, tomēr uzstāja, ka bez miesassarga mums neiztikt, un Enohs, kura plāns bija jāīsteno. Milards, kura neredzamība varētu noderēt, nepiedalījās, turklāt viņš bija jāuzpērk, lai mūs nenodotu.

Ja iesim bariņā, Putns neuzdrīkstēsies Džeikobu padzīt. Tad jau būs jāpatriec mūs visus četrus.

Es negribu, lai mani padzen! iesaucās Bronvīne.

Viņa neuzdrošināsies, Vīn! Tur jau tas suns aprakts. Turklāt, ja pagūsim atgriezties, pirms izslēdz gaismas, varbūt pat neievēros, ka bijām projām.

Mani gan māca šaubas, tomēr bijām vienisprātis, ka ir vērts riskēt.

Pasākums atgādināja bēgšanu no cietuma. Pēc vakariņām, kad mājā valdīja vislielākais juceklis un mis Peregrīne bija visvairāk nodarbināta, Emma izlikās ejam uz dzīvojamo istabu, bet es uz kabinetu. Pēc dažām minūtēm satikāmies gaiteņa galā pie kāpnēm, kur taisnstūrveida griestu daļa liecās lejup, atklājot trepes. Emma devās uz priekšu, bet es viņai sekoju un pēc tam uzvilku trepes augšā. Iegājām tumšā bēniņtelpā. Tās vienā galā bija viegli atskrūvējama lūka, pa kuru tikām laukā uz līdzenas jumta daļas.

Izgājuši laukā naktī, ieraudzījām citus, kas mūs jau gaidīja. Bronvīne mūs abus spēcīgi apskāva un pasniedza melnus mēteļus, kurus bija sameklējusi, acīmredzot lai pasargātu no vētras, kas trakoja ārpus cilpas. Jau grasījos pajautāt, kā tiksim zemē, kad ieraudzīju jumta galā plivināmies Olīviju.

Vai kādam nenesas prāts nolaisties ar izpletni? viņa, plati smaidīdama, jautāja.

Olīvija bija basām kājām, ar viduklim piesietu virvi. Gribēdams zināt, kas ir otrā galā, palūrēju pār jumta malu un ieraudzīju Fionu ar virvi rokā. Izkārusies laukā pa logu, viņa man pamāja. Kā redzams, mums bija atbalstītāji.

Tu pirmais! Enohs norēja.

Es? uztraucies atkāpos no jumta malas.

Pieķeries pie Olīvijas un lec! Emma mudināja.

Neatceros, ka mūsu plānā man būtu paredzēts salauzt kaulus.

Ja turēsies cieši pie Olīvijas, muļķīt, viss būs labi. Baigi jautri! Esam lēkuši ne reizi vien. Brīdi padomājusi, Emma piebilda: Nu, kādu reizīti.

Neredzēdams citu iespēju, saņēmos un tuvojos jumta malai.

Nebaidies! Olīvija mani drošināja.

Tev viegli teikt, es norūcu, tu jau nevari nokrist.

Olīvija apķēra mani ar rokām, un es viņu, un tad viņa

nočukstēja:

Viss kārtībā, aiziet!

Aizvēris acis, spēru soli tukšumā. Baidījos, ka kritīšu lejā, taču mēs lēni laidāmies zemē kā balons, no kura pamazām izplūst hēlija gāze.

Jauki, Olīvija sacīja. Tagad laid mani vaļā.

Paklausīju, un viņa svilpdama uzšāvās uz jumta. Pārējie

Olīviju pieklusināja un tad cits pēc cita ķērās viņai riņķī un laidās lejup pie manis. Tikuši zemē, zagāmies projām uz mežu, kura galotnes krāsoja mēnesnīca. Fiona un Olīvija mums pamāja. Varbūt es tikai tā iedomājos, taču vēja brāzmās mums māja arī dekoratīvie krūmu radījumi un Ādams atvadoties nopietni palocījās.

* * *

Purva malā apstājāmies atvilkt elpu, un Enohs, parakņājies savā uztūkušajā mētelī, sniedza mums visiem pēc kārtas pa marlē ietītam sainītim.

Ņemiet, viņš teica, viens es visu nestiepšu!

Kas tur ir? Bronvīne painteresējās un, attaisījusi vaļā, ieraudzīja brūnganas gaļas gabalu ar tajā iespraustām caurulītēm. Fui, kā smird! sarāvusies un aizgriezusi galvu, viņa iebrēcās.

Nomierinies, tā ir aitas sirds, nekas vairāk, Enohs atbildēja un pasvieda man līdzīgu sainīti.