Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Gāju uz aptieku, baidīdamies, ka tā jau būs slēgta, bet viņš devās uz citu pusi, projām no pilsētas. Briesmīgi steidzās. Kad bijām blakus, aizķēru šo aiz pleca, lai pakaitinātu. Viņš apstājies paskatījās manī. Mēģināja iebiedēt. Izspēru viņam acīs, ka gribu zināt, ko viņš te dara un ko iecerējis. Teicu, ka cilvēkiem taču pieņemts pastāstīt par sevi.

Kevs pārliecās pāri bāra letei.

Nu un?

Domāju, ka metīsies man virsū, bet nē, aizgāja tālāk.

Vīri sāka cits pēc cita taujāt, ko ornitologs te dara, kāpēc

dzīvo teltī un daudz ko tādu, ko jau zināju. Man mēles galā dega viens vienīgs jautājums:

Vai neievēroji kaut ko neparastu? Sejā?

Tētis mirkli padomāja.

Nūjā, tik tiešām. Uz deguna saulesbrilles.

-Naktī?

Nolādēts, gatavais ērms!

Man sametās nelabi, iedomājoties, ka ar tēvu varēja notikt daudz kas ļaunāks par dūru vicināšanu. Jāpaziņo mis Peregrinei, turklāt ātri.

Va velns, Kevs norūca, Kērnholmā slepkavību nav bijis simt gadu. Bet kāpēc kādam vajadzēja nogalināt veco Mārtiņu? Bezjēdzīgi. Varu saderēt: pēc autopsijas uzzināsim, ka viņš pa taisno aizšāvās uz nākamo gadsimtu.

Varētu paiet krietns laika sprīdis, zvejnieks sacīja. Tuvojas vētra, un laika ziņās sola kārtīgu bliezienu. Trakāko šogad.

Laika ziņās sola, Kevs norūca. Es tiem stulbeņiem

neticētu pat tad, ja viņi teiktu, vaišobrīd līst vai ne.

* * *

Salinieki bieži izteica drūmus pareģojumus, ko dabas māte būs pataupījusi Kērnholmai (viņu dzīve taču bija atkarīga no klimatiskajiem apstākļiem, turklāt viņi visi bija dzimuši pesimisti), taču šoreiz apstiprinājās visļaunākie pareģojumi. Vējš un lietus, kas šaustīja salu visu nedēļu, pieņēmās spēkā un tonakt pārvērtās vētru virknē, kas velnišķīgi saslēdza debesjumu un sakūla jūru putās. Mārtiņa slepkavības un laikapstākļu dēļ pilsētā bija iestājusies tāda pati komandantstunda kā bērnunamā. Neviens negāja laukā no mājas. Slēģi bija aizvērti, durvis cieši aizbultētas. Piesietās laivas spēcīgajās brāzmās grabēja, un neviens nedevās jūrā: atstāt ostu tādā aukā varēja vienīgi pašnāvnieks. Iekams jūra nebija pierimusi, cietzemes policija nevarēja atbraukt pēc Mārtiņa mirstīgajām atliekām, tāpēc pilsētnieku ziņā palika nepatīkams jautājums: ko iesākt ar līķi? Beigās tika nolemts, ka zivju tirgotājs, kura rīcībā bija vislielākie ledus krājumi, noliks viņu veikala noliktavā, vēsumā starp lašiem, mencām un citām zivīm, kas, tāpat kā Mārtiņš, bija izvilktas no jūras.

Tēvs stingri piekodināja nespert kāju laukā no Priesteru alas, taču man bija arī citi norādījumi, proti, jāziņo mis Peregrīnei par dīvainiem notikumiem, un, ja tiem nevarētu pieskaitīt aizdomīgu nāvi, tad nezinu, ko vispār varētu. Tāpēc tonakt, simulēdams gripas uzliesmojumu, ieslēdzos istabā, bet pēc tam izlīdu laukā pa logu un norāpos pa notekcauruli zemē. Neviens cits muļķis nebāza laukā pat degunu, tāpēc skrēju kapājošā lietū tieši uz galveno ceļu, nebaidīdamies, ka mani kāds ieraudzīs, cieši savilcis ap kaklu jakas kapuci.

Kad sasniedzu mērķi, mis Peregrīne, uzmetusi man skatienu, uzreiz saprata, ka noticis kaut kas ļauns.

Kas atgadījies? viņa jautāja, pētīdama mani ar piesarkušajām acīm.

Izstāstīju visus trūcīgos faktus un noklausītās baumas, un mis Peregrines seja kļuva pelnu pelēka. Viņa steigšus ieveda mani dzīvojamā istabā, kur, panikas pārņemta, sasauca visus bērnus, kurus varēja atrast, un tad aizkliboja meklēt pārējos, kas ignorēja saucienus. Istabā sanākušie bērni apjukuši mīņājās.

Emma un Milards ievilka mani stūri.

Kas viņai lēcies? Milards pajautāja.

Klusā balsī izstāstīju par Mārtiņu. Milards dziļi ieelpoja, bet Emma, sakrustojusi uz krūtīm rokas, izskatījās gaužām satraukta.

Vai tiešām tik ļauni? es prasīju. Manuprāt, tie nevarētu būt tukšpauri. Viņi taču vajā tikai īpatņus, vai ne?

Emma novaidējās.

Tu pastāstīsi, vai ari tas jādara man?

Tukšpauri daudz labprātāk izvēlas īpatņus nekā parastus mirstīgos, Milards iesāka, taču uzturam izmanto jebkuru svaigu gaļu.

Tieši pēc tā var pateikt, ka tuvumā ir tukšpauri, Emma paskaidroja. Līķis pēc līķa. Tāpēc jau viņi klaiņo. Ja viņi tik bieži nepārceltos, viņus būtu vieglāk atmaskot.

Cik bieži? Man pār muguru pārskrēja skudriņas. Proti, cik bieži viņiem jāēd?

Ai, viņi ir baigie rīmas, Milards atbildēja. Gādājot tukšpauriem maltītes, nebūtnes pavada lielu daļu laika. Ja var, sameklē īpatņus, taču lauvas tiesa enerģijas un pūļu aiziet, medījot parastus upurus dzīvniekus un cilvēkus un pēc tam slēpjot nozieguma pēdas. Milards skaidroja kā zinātnieks, kas spriež par ne pārāk interesantām grauzēju sugu varietātēm.

Bet vai nebūtnes nevar pieķert? es jautāju. Ja jau viņi slepkavo cilvēkus, vai, jūsuprāt…

Viens otrs jau ir iekritis, Emma atbildēja. Varu saderēt, ka par dažiem gadījumiem būsi dzirdējis, ja vien klausies ziņas. Vienam ledusskapī atrada cilvēku galvas, bet ķidas katlā uz lēnas uguns, it kā viņš gatavotu Ziemassvētku pusdienas. Tas notika tavā pasaulē, manuprāt, ne pārāk sen.