Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Kad beidzot nomierinājos, galva dunēja. Aizvēris acis, piespiedu rokas pie deniņiem, lai kaut uz mirkli remdētu sāpes, un, kad man beidzot kļuva labāk un es atvēru acis, ieraudzīju brīnumainas pārvērtības. Pa logu spīdēja viens vienīgs saulesstars. Piecēlies piegāju pie ieplīsušā stikla un ieraudzīju, ka laukā gan līst, gan spīd saule: maza meteoroloģiska dīvainība, kuru katrs dēvē pa savam. Mana māte (es nejokoju) to sauc par bāreņu asarām. Pēc tam atcerējos, ko par to saka Rikijs: Sātans kulsta savu sievu! Pasmējos un jutos mazliet labāk.

Pēc tam ātri dziestošās saules ielāpā, kas krita istabā, ievēroju kaut ko tādu, ko pirmīt nebiju ieraudzījis. Zem otrās gultas stāvēja lāde, kuras gals rēgojās laukā. Piegājis klāt, pavilku malā segu, kas lādi slēpa.

Tā bija milzīga, veca ceļojumu lāde ar lielu priekškaramo atslēgu. Nospriedu, ka tukša nez vai ir. Tad jau nebūtu aizslēgta. Šķita, ka lāde kliedz:Atver mani! Esmu pilna ar noslēpumiem!

Sagrābis aiz malām, vilku. Lāde pat nepakustējās. Vilku vēlreiz, jau stingrāk, taču atkal nekā! Ej nu sazini, vai lāde pati par sevi bija smaga vai arī paaudzēm krājies mitrums un putekļi bija to pielipinājuši pie grīdas. Piecēlos un pāris reižu iespēru pa lādi: kaut kas noknikšķēja, un tad jau varēju to pa gabaliņam grūst sāniski uz priekšu kā plīti vai ledusskapi, līdz beigās izvilku laukā no pagultes, atstājot uz grīdas vietām pārtrauktu sliedi. Paraustīju slēdzeni, taču, par spīti biezajai rūsas kārtai, tā bija cieta kā akmens. Brīdi apsvēru, kur meklēt atslēgu kaut kur taču tai bija jābūt -, bet meklēt varētu stundām, turklāt slēdzene bija tā sarūsējusi, ka diez vai to varētu atdarīt. Neatlika nekas cits kā lādi atlauzt.

Meklēdams piemērotu darbarīku, blakusistabā uzgāju daudz cietušu krēslu. Nolauzu tam kāju un nikni metos virsū slēdzenei, pacēlis krēsla kāju virs galvas kā bende un triekdams to lejā, cik spēcīgi vien spēju, vēl un vēl, līdz mans ierocis pārlūza un rokā palika spurains gals. Ar skatienu meklēdams istabā kaut ko izturīgāku, uzreiz ievēroju vaļīgu gultas rāmja stieni. Pēc dažiem spērieniem tas nokrita uz grīdas. Izvilcis vienu stieņa galu cauri slēdzenei, aiz otra vilku atpakaļ. Atkal nekā!

Spiedu, uzgūlies ar visu augumu. Lāde iečīkstējās, un viss. Iespēris tai ar kāju, vilku stieni no visa spēka, uztūkstot asinsvadiem uz kakla, un brēkāju:Atveries, sasodītā, atveries, stulbā lāde! Beidzot manam izmisumam un dusmām bija mērķis: ja nespēju izdabūt noslēpumu no mirušā vectēva, tad taču, nolādēts, izvilkšu no vecās lādes! Stienis paslīdēja, un es, zaudējis elpu, novēlos uz grīdas.

Gulēju, skatīdamies griestos un rīstīdamies. Bāreņu asaras bija beigušās, un tagad laukā vienkārši, parasti lija trakāk nekā jelkad. Derētu aiziet uz pilsētu pēc vesera vai metālzāģa, bet tad kāds sāktu izprašņāt, un es negribēju nevienam neko stāstīt.

Pēc tam man prātā iešāvās zelta doma. Ja izgudrošu, kā atlauzt lādi, nevajadzēs mocīties ar slēdzeni. Kas varētu būt spēcīgāks par mani ar neapšaubāmi kuslajām augšējām ekstremitātēm, kuras metas virsū lādei ar gadījuma ieročiem? Gravitācijas spēks! Galu galā es atrados otrajā stāvā, lai gan diez vai spētu pacelt lādi tik augstu, lai izdabūtu to laukā pa logu. Taču kāpņu margas jau sen bija sabrukušas. Tātad lāde tikai jāaizvelk pa gaiteni līdz kāpnēm un jāpagrūž. Vai saturs izturēs triecienu tas jau bija cits jautājums, bet vismaz zināšu, kas lādē iekšā.

Notupies aiz lādes, sāku to grūst uz gaiteņa pusi.

Metāla mala drīz vien iegrima mīkstajā grīdā, un lāde spītīgi apstājās. Nezaudējis dūšu, ķēros klāt no otras puses, sagrābis slēdzeni ar abām rokām un vilkdams atpakaļ. Man par lielu pārsteigumu, lāde jau ar pirmo piegājienu pavirzījās uz priekšu teju par metru. Neteiktu, ka es izmantoju īpaši cēlus paņēmienus: vairākas reizes pietupos, grūdu ar pēcpusi lāde pie katras kustības, metālam beržoties pret koku, apdullinoši čīkstēja līdz dabūju to laukā no istabas un vilku pa gabaliņam no vienām durvīm līdz otrām uz kāpņu laukuma pusi. Ritmiskajās skaņās aizmirsies, rāvos vaiga sviedros.

Beigās tiku līdz kāpņu laukumam un, ne pārāk smalki nolamājies, ievilku aiz sevis lādi. Nu jau tā slīdēja viegli un pēc vairākiem grūdieniem sasvērās bīstamā leņķī, un tagad es varētu to mierīgi apgāzt. Taču gribēju redzēt, kā negantniece sašķīst saņemt balvu par saviem pūliņiem -, tāpēc piecēlos un uzmanīgi to slidināju uz priekšu, līdz ieraudzīju drūmā lejas kambara grīdu. Pēc tam, aizturējis elpu, pagrūdu lādi ar kāju.